Katram podiņam savs vāciņš...

Kādu laiciņu atpakaļ tapa kāds darbiņš, kuru nepaguvu nobildēt, ka tas jau aizdevās pasaulē laimi meklēt :) Tagad atgriezies manā valdījumā, nu varu bildēt uz nebēdu...

Mūsu miestiņā (precīzāk - mammas miestiņā) bija vietēja mēroga pasākums - ik gadus uz kultūras namu tiek sanesti degustācijai mājās gatavotie labumi, ko nu kurš ziemas krājumos paredzējis noglabāt. Šogad, lai mazliet uzfrišinātu iestājušos rutīnu, tika izdomāts, ka burciņas jānoformē kā dāvaniņas. Te nu mēs ar mammu pavilkāmies :)

Kulinārs no manis nekāds (tas jau nu nemaz nav noslēpums :D), ko gan nevar teikt par manu mammu, bet gatavošana viņu arī īpaši vairs neaizrauj. Savukārt, kaut ko uzmeistarot, kur burciņu ieslēpt, tas ir lielisks iemesls arī pacensties tai burciņā kaut ko iemudžināt - es, piemēram, izlīdzējos ar dzērvenēm medū. Iepriekš ar mammu nebijām vienojušās, ko liksim iekšā - jūs smiesieties, bet viņa bija sagatavojusi riekstu, žāvējumu un medus miksli :))) Tādas nu mēs esam saldummīles, ābols no ābeles, tā sacīt jāsaka... :)))

Nu tas tā, liriskai atkāpei - bet galvenais jau ir tas, ka uzmeistaroju beidzot vācelīti arī sev (iepriekšējā, kā zināms, jau tāltālos ceļos, tāltālās mājās aizceļojusi) - šoreiz tāds maigs zefīriņš :)))

Kā jau noprotiet, medus ar visām dzērvenēm ir izžuvis, bet šis skaistums man paliks par piemiņu :) 
Kas aizmirsuši vai vēl nav informēti, aprakstiņš, kā tikt pie šādas vācelītes ir pie Helas :)

Un izmantojot izdevību, palielīšos arī ar mammas veikumu (te medus ar ir pazudis, tik ietvars palicis :D). Tā kā mamma, atšķirībā no manis, nav interneta vergs, viņas ideja ir tikai un vienīgi viņas pašas izlolota un realizēta - šāds skaists ūdensrozes zieds ar tauriņu :)

Tā mēs izklaidējamies :)))