pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Sapņu zeme...

... vieta, kur prāts atpūšas, bet dvēsele gavilē. Jā, esmu laimīga, jo man ir zināma tā vieta, kur Laime mīt :)
Man šāda vieta noteikti ir sapņu zemē Ulubelē, kur sestdien devos satikt savus mīļos draugus.

Šī ir pansija, kur mīt Ulubeles pastāvīgie iemītnieki - suņuki, kuriem cilvēks kādreiz tik ļoti nodarījis pāri, ka tie vairs nav gatavi uzticēties. Ulubelē tiem ir nodrošināta mūža maize un suņa cienīga dzīve ar plašiem voljēriem, siltām būdām, sātīgām maltītēm un pats galvenais - ar cilvēkiem, kuri tos mīl.


Džeks
Melnais suņuks - Džeks - sirdsgudrs, absolūti mīļš un padevīgs pret cilvēku, bet bargs un nežēlīgs cīņā par savu barveža titulu suņu barā. Džeks savu baru ir sargājis laikā, kad bijušā VEF (tagadējā t/c Dominas) teritorijā "aizmirstie" sargsuņi un to savā vaļā sadzimušie pēcnācēji bija atstāti likteņa varā, tie tika šauti, indēti, sisti, no cilvēka saņēmuši visu cietsirdības spektru. Ļoti precīzi kādreiz Latvijas Avīzē žurnāliste bija noformulējusi "šis suņu bars piedzīvoja savu Sibīriju, Kurzemes katlu, Afganistānu un Irāku reizē".
Nu jau sešus gadus tie dzīvo Ulubelē - bet tie ir un paliek nepieradināmi

Pūka
Pūka vēl joprojām nenāk ne tuvu, to nevar ne noglaudīt, ne ar našķiem pielabināt. Kā izbiedēts zvēriņš tā skrien un rej, un neļaujas pierunāties...

Rika
Rika - mazliet šķelmīgu smaidu, it kā grib tuvoties un tomēr paskrien atkal garām. Ja ir kāds našķis, ko piedāvāt, to gan labprāt paņems, bet tad atkal prom savās darīšanās - apriet tuvāko :)

Semo
Smaidīgais Semo - mīļums. Viņa uzticēšanās ir tik trausla, viņš tuvojas lēni, piesardzīgi, saraujas, ja straujāk paceļ roku, tramīgu skatienu vēro... Ar Semo var ilgi sēdēt un runāties, viņš klausās un ir tik tuvu, cik pats atļaujas būt...
Par citiem VEFiešiem var ieskatīties TE

Tobis
Supermīļš un lādzīgs suņpuika - ko tur daudz teikt, ļoti mīlu šo suņuku :)

Tobis un Lācis
Tobis dzīvo ar Lāci (abi no vienām mājām nākuši) un samīļošana parasti notiek šādi: slapju buču lietus gāžas aumaļām, notiek stumdīšanās, grūstīšanās, kurš mīļāks. Mūžīgā konkurence par katru glāstu, te labāk likt lietā abas rokas, lai katram suņam tiek vienlaicīgs mīļums, vienādās devās.
Šiem suņukiem pie vārtiņiem noteikti var likt zīmi: "Nolaizīs līdz nāvei!" :D


"Nu beidz tak fotkāt un pakasi man vēderiņu..." :)


Ražīgi pastrādāts, suņi samīļoti, našķi sadalīti - diemžēl, laiks doties prom... Un viņi to jūt... viņi gaidīs, jo viņi mīl cilvēku, neskatoties ne uz ko...


9 komentāri:

Irēna teica...

Kaut vairāk būtu tādu vietu un cilvēku, kas ir spējīgi ar savu mīlestību dziedēt traumētās dzīvnieku dvēseles!! Ļoti jauki foto. Smējos par suni Pūka- mana iepriekšējā kaķenīte Pūka arī bija ļoti neatkarīga un grūti pieradināma...

Plūmīte teica...

Tiešām, kā jau Irēna teica - kaut vairāk būtu tādu cilvēku kā Tu - ar tik plašu sirdi!

Sarkanā Biete teica...

Eh, ierakstīju garumgaru komentāru, bet blogeris mani izāzēja un kaut kur ne tur aizsūtīja..

Inese, noņemu cepuri tavā un to cilvēku priekšā, kas dara šo svētīgo darbu...

Inga teica...

Tik daudz cerību vienuviet... katrs no viņiem grib savas mājas un cilvēkus, kurus saukt par saviem... šeit gribot, negribot velku paralēles ar bērniem... Gribas ticēt, ka kaut kad Latvijā nebūs vajadzīgas šādas pagaidu mājas ne vieniem, ne otriem...
Es apbrīnoju to, ko Tu dari!!!!

Aija Elliņa teica...

Paldies Tev, Inese, Tu esi apbrīnojams cilvēks! :)

Inese teica...

Paldies, mīļās, par labiem vārdiem, man jau tik ir paveicies, ka varu darīt to, kas sirdij tuvs :)
Mums gan Latvijā tendence ir nelaba - jo vairāk ir to, kas nodarbojas ar palīdzības sniegšanu pamestajiem dzīvniekiem, jo vairāk kļūst arī to, kuri aizvien vieglprātīgāk ņem kucēnus, kaķēnus, met tos ārā, kad apnīk, un pēc laika ņem atkal, jo zin, ka kāds par tiem parūpēsies :(
Jā, Irēn, Pūka ir ļoti īpaša (lai gan tikpat īpaši ir visi pārējie Ulubeles mīluļi :D), vienīgā garspalvainā lēdija un pilnīgi neiespējami izķemmēt, tā arī bizo ar drediem, moderni jau gan tas laikam :)))
Ingu, Ulubeles pastāvīgajiem iemītniekiem dzīve jau ir nokārtojusies (tā nav patversme, tā ir pansija) viņu skatienos tās nav cerības, bet gan pagātnes pēdas. Tagad viņu dzīves apstākļi ir labāki kā dažā labā privātmājā :) Bet es jau arī ļoti ceru, ka tiksim tādā realitātē, ka patversmes būs tikai tas īsais starpposms, kur noklīdis mīlulis tūlīt tiek atdots izmisušajiem saimniekiem...

Laine teica...

Inese. Esmu teikusi jau agrāk un šoreiz tikai atkārtošos - tava sirds ir bezgalīga! Tu esi lielisks piemērs visiem. Tostarp man. Tu mani iedvesmo sākt meklēt mīlestību pret četrkājainajiem draugiem manā sirdī. Un tas, ņemot vērā manu šī brīža nostāju pret mājdzīvnieka iemitināsānu mūsmājās, nav maz!

Inese teica...

Nu gan Tu pateici - tā pateici, ka līdz sirds dziļumiem laimes asara noripoja...
Laine, zinot Tavu nostāju, TAS IR ĻOTI DAUDZ!!! Ja mana attieksme pret dzīvniekiem spēj mainīt arī citu attieksmi par labu dzīvniekiem un tas notiek bez piespiešanas, pierunāšanas, pārliecināšanas no manas puses, bet pašam cilvēkam tā gribot - TAS TAČU IR LIELISKI!!! :)
Laine, paldies Tev, Tu pat iedomāties nevari, cik daudz man nozīmē Tavi vārdi...

Plūmīte teica...

Inese, nedaudz off-topic, bet es nevaru atrast šeit blogā tavu e-pasta adresi. Varbūt vari man atsūtīt savējo uz plumiite@gmail.com? Paldies!