Mandala

Komentārs no lamas Nīma:

Mums visiem, cilvēkiem, sāk trūkt dvēselisku izpausmju – cilvēcisku vērtību. Zūd mīlestība, un lēnām iznīkst arī labsirdība... Prāts ir nemierīgs, tas nespēj vairs harmonizēt mūsu dzīvi. Civilizācija un kompjūteru laikmets iedzen cilvēka prātu un dvēseli strupceļā, kas noved pie nopietnām slimībām... Ja mēs katrs spēsim apstādināt savas negatīvās domas, tad mums atklāsies daudz iemeslu būt laimīgiem!

Mandala ir brīnišķīgs meditācijas veids – lai cik dīvaini tas nebūtu, caur to izprotu sevi vairāk, nekā caur vārdiem. Tieši brīžos, kad emocijas un sajūtas ir tādas, kuras vairs nevaru vārdos izteikt, talkā nāk mandala – veltot laiku tās radīšanai, sakārtoju domas.

Viens no piemēriem, kā pakāpeniski sakārtojusies kāda problēmjoma manā dzīvē, redzama šajās mandalās. Tās tapušas vairāku nedēļu laikā ar intervāliem – pēc katras mandalas ir bijis pārdomu laiks: analizējot, kas tieši konkrētajā mandalā man nepatīk, konstatēju paralēles ar reālo situāciju un gala rezultātā izdevās novērst nepatīkamos momentus gan mandalā, gan dzīvē un te redzams ceļš, kā attīstījusies virzība savu izjūtu sakārtošanā: 

1) sākotnējais vēlamais mandalā nemaz tik pievilcīgi neizskatījās un nemaz nepatika;

2) bija jāiziet caur diezgan haotisku un brāzmainu domu jūkli, kamēr

3) domas sakārtojās un tad jau arī...

4) skaistais rezultāts tapa bez jebkādas piepūles un precīzi tāds, kādu to vēlējos redzēt pirmajā mandalā. 

Ilgākā laika posmā esmu iemācījusies ļauties procesam, nevis kontrolēt to – ļaut rokai zīmēt un prātam atpūsties. Ar šādu mandalu necenšos neko risināt vai izprast – vienkārši baudu procesu.

Man mandala noteikti nav neizzināma, mistiska un neizskaidrojama – tieši pretēji – mandalā, lai arī par kādu tēmu (jautājumu, problēmu, emociju) tā nebūtu radīta, daudz skaidrāk parādās patiesā būtība, caur simboliem izskaidrojamas lietas, kurām ikdienas steigā nav laika pievērst uzmanību.

Pa laikam gadās arī kāds it kā mistisks (vairāk gan te domāju – prātam neizskaidrojams) gadījums, kā, piemēram, šī mandala.

Tā tapa pilnīgi spontāni. Bija saslimis mans bērns, it kā nekas nopietns, tomēr nebija skaidras diagnozes, līdz ar to arī neziņa un uztraukums par to, kas īsti bērnam kaiš. Dzīves skrējienā, ja nav īpašas vajadzības, nekad nepietiek laika apstāties un mierīgi apdomāt, kas notiek. Bet brīdī, kad bezspēcībā nolaižas rokas, pēkšņi radās apņēmība, ka es savas bailes varu izzīmēt mandalā. Tā arī darīju. Kamēr bērns gulēja diendusu, pāris stundas veltīju šim meditatīvajam procesam, tā laikā domājot tikai un vienīgi par bērna izveseļošanos. Var jau teikt, ka sagadīšanās, bet bērns nākamajā dienā bija vesels, bez jebkādām pazīmēm par slimošanu.

Es to uztvēru kā pozitīvās domas spēku – nevis baidīties, uztraukties, ka tik kas slikts nenotiek, bet dot pretsparu šīm negatīvajām domām ar krāsu spēku. Kopš tās dienas šī mandala vairākus gadus atradās virs bērna gultas – pa to laiku viņš ne reizi neslimoja. Atkal kāds teiks – sagadīšanās. Bet es ticu mandalas spēkam! Mana pieredze mani ir pārliecinājusi, ka mandalas spēks ir cilvēka domu spēks (ne tikai uz sevi vērsts, bet ar domu spēku var palīdzēt arī citiem).

Iepazīšanās ar mandalu veidošanas pamatprincipiem man atvēra jaunu iespēju pasauli – lai arī mandalu radīšanā esmu tikai iesācējs, nebūt nepretendēju uz profesionālu līmeni, tomēr mandala manā dzīvē ir ienākusi uz palikšanu. Tās, protams, nav mandalas, par kurām vēsta senās kultūras un reliģijas – tās ir mani sakrālie apļi ar tikai man svarīgo informāciju tajās un ar manu ticību tās spēkam.