Krusto - vij - krusto...

Kad uztīti knipeļi, tad galvā sāk skanēt tikai viens ritms: krusto - vij - krusto...

Pirmais šoks pārdzīvots - kā jau ierasts, jāļauj rokām darboties, bet smadzenēm mazliet atslābt. Šis ir klasiskais "acis darba izbijās" pieredzes stāsts. 

Ja iepriekš par knipelēšanu man bija zināms, ka šo nu nekad un nekādā gadījumā pat i nesākt, jo tas ir kas ellīgi smalks un sarežģīts, tad brīdī, kad jāķeras pie darba, smadzenes signalizē: trauksme, Trauksme, TRAUKSME. Un bail vispār sākt. Jo kāpēc gan darīt, ja var nedarīt 🤭

Pirmās pāris stundas rezultējās ar šādu pavisam mazmazītiņu brīnumu - nu taki lepna, ka bail! 

...un nu jau āķis lūpā - gribas vēl un vēl krustot un vīt, un krustot...