Dzimusi, augusi rīdziniece, bet Rīgas vēsture kā miglā tīta 🤭
Tad nu muzejs ir īstā vieta, kur ātri izskriet cauri gadsimtiem un iemīlēties Rīgā no jauna ❤️
Pirmais, kas krāšņi sagaida, ir Maijas Grīnfeldes gobelēns "Kad saule lec".
Dažādi skaisti krikumi, diemžēl nesanāca laika pie tiem pakavēties. Šādas fotogrāfijas palīdz atjaunot iedvesmas resursu, kad tas izsīkst. Iedomājoties, kādā veidā, no kādiem materiāliem, ar kādu pacietību un prasmi tapušas visas šīs greznās lietas, nemaz vairs nevar atļauties čīkstēt, ka man te 21.gadsimta Rīgā būtu grūti vai neiespējami.
Manai šī brīža aktualitātei par godu dažas mežģīnes. Te nu aci var izmežģīt, cik smalki darbi 🧐
Un šī lietiņa man atgādināja reiz veikto varoņdarbu Rīgas biržā - kad ar meitiņu saskatījām un saskaitījām suņus 😀 (te sīki smalka atskaite par paveikto: https://pieineses.blogspot.com/2019/01/suni-rigas-birza.html). Tad nu neliels pienesums arī no šī muzeja ekspozīcijas. Jāsecina, ka to suņu te stipri mazāk 😊
Muzeja vērtības, protams, ir liela vērtība. Vēl lielāka vērtība ir cilvēki, ar kuriem kopā to piedzīvot.
Cik labi, ka tas viss ir saglabāts, lai mēs varētu uzzināt, brīnīties, mācīties un priecāties!
AtbildētDzēstlai arī ir nojausma, ka daļa darbu ir mūsdienās darināti, to vērtība tomēr nemainās, jo tie radīti kā kopijas... kas to zina, cik ilgi vispār vēl varēs aplūkot vēsturiskos oriģinālus, nupat jau viss tiek digitalizēts, kaut tā iemūžināti visi krājumi
Dzēst