Manu Ķirbīt! ❤️

Tāds dīvains stāsts šis būs - nu būtībā, kā visa mana dzīve 😄

Kādu laiku esmu Ķirbītis savam vismīļākajam cilvēciņam. Tas ir tik mīļi, tik patiesi sirsnīgi un tomēr tas ir tikai mūsu intīms stāsts, un detaļas lai paliek tikai mūsu ziņā 🤣 

Otra sižeta līnija skar manu samierināšanos par kaķu daudzumu (precīzāk - minimālismu) manā dzīvē (par ko bija grūti atzīties pašai sev: https://pieineses.blogspot.com/2022/02/mainigais-sastavs.html?m=0)

Un tad notiek kas negaidīts - rīta agrumā, neko ļaunu nedomājot, ielūkojos FB, un man pretim raugās Viņš - ĶIRBĪTIS 🧡🧡🧡

Nu kā var tā vienkārši notikt, ka kādam ienāktu prātā nosaukt kaķi vārdā "Ķirbītis"... 

Un ir tā, it kā Visums lieliem burtiem saka: DODIES VIŅAM PAKAĻ - TAS IR TAVS KAĶIS, VIŅŠ TEVI GAIDA! ...nu cita izskaidrojuma man nav, kā vien šis 🤷

Jo man nebija nekādas priekšnojautas, nekādu plānu ieviest savā dzīvē vēl kādu kaķi. Man ir Sirsniņa - jau septiņus mēnešus vienīgā kaķe ģimenē. Un likās, viss jau iekārtojies, viss jau labi... 

Un nu viss būs savādāk - mūsmājās ir ieradies ruds runcīc vārdā Ķirbīc 😄 ...un ieradies visnotaļ droši un pārliecinoši 😄 

Priekš pirmā vakara un brīdinājuma, ka šis jau nu pats klēpī nenākšot, šī poza manā klēpī ir absolūti neticama 🤣

Un savus pirmos pieclapīšus es šogad nograuzu, ievēloties ko patiesi svarīgu: lai Ķirbītim viss labi, lai mums kopā viss labi ❤️

Un varu vien nomierinoši sev teikt - tā vienkārši notiek, atslābsti un pieņem 😄

... un mācies atkal sadzīvot 😊

Neplānoti zaļš dzīvesveids

Mana mamma pēc izglītības, profesijas un sirds aicinājuma ir daiļdārznieks 💚

Mani uz šī fona daba apdalījusi - neko nesaprotu no augiem. Un priekš kam saprast, ja var ar vienkāršu: "Mām, ko man ar šito darīt?" ātri noskaidrot, kas nepieciešams 🤣

Tomēr kaut kur dziļi sirds dziļumos kaut kas manī ir iedēstīts un pat iedīdzis, jo savādāk nespēju izskaidrot šo fenomenu - man, cilvēkam, kuram mājās NEKAD nebūs NEKĀDU telpaugu (!), ik pa laikam tie uzrodas un uz šo brīdi to kaut kādā nesaprotamā, mistiskā veidā ir aš 24 dažādu sugu, izmēru un paskata 🤷🤪 ...un, protams, ka man nav ne jausmas par lielāko daļu no tiem - ne kā tos sauc, ne ko tiem vajag 🤦

Taki dīvaini! Tie aug... briest... un pat vairojas savā nodabā 😊. 

Lielākā daļa tie mūsmājās nokļuvuši kā mazmazītiņi izmesti/atrasti/nolūzuši ķinķēziņi, kāds arī no lielveikalu "nāvinieku" izpārdošanām. Trīs gabali ir dāvināti/atdoti, no tiem divi pamanījušies adaptēties un izdzīvot aš no 2018.gada, bet viens tikko svaigi iefiltrējies 😁

Mūsmājās telpaugiem ir viena kārtība: kas gribēs dzīvot, tas izdzīvos 🤣

Saprotams, ka regulāri kāds pamet šo pasauli, neizturējis manas dārzniecības neprasmes 🤷 vai arī kā šis, piemēram, tik vien spēja, kā noziedēt savu mūžu 😔 

Kāds panīkuļo, vēl pārdomādams, ir vērts atjaunot savas sugas eksistenci šai mājā vai tomēr labāk ne 🙃

Bet kāds ir apbrīnojami spītīgs ilgdzīvotājs - šis, piemēram, dzīvo ar mani (vairākās paaudzēs gan 🤔) kopš Policijas akadēmijas laikiem - akadēmijas jau kur tas laiks, kā vairs nav, bet šis kā dzīvs 🤪

Vēl viens brīnums ir - ananāss, kam nu jau otrais bebis klāt 😍

Un vēl ir kāds, kas pamanījies ne tikai pārziemot, bet gatavs arī uzziedēt un priecēt rozā mākoņiem 🥰

Šoziem augu ir īpaši daudz, tāpēc ziemas tumšo periodu tie, saspiedušies ciešāk pie dienasgaismas avota, pārcieš un gaida vasaru, kad varēs pārcelties uz balkonu un pilnām plaušām (vai kas nu tiem tur ir 🤪) pieelpot svaigu gaisu un uzņemt gaismas vitamīnus 💚🤗

Un šis bija, manuprāt, ļoti labs rādītājs vēl pirms mirkļa - precīzi visiem podiem pietika vietas vienlaicīgiem vannošanās priekiem. Brīvu vietu vairs nebij... 😊 

Nu labi! Pie lielas gribēšanas vēl kādu pārīti podu tur varētu ierūmēt 🤣 - tik to podu saradās mazliet vairāk par pāris 🤦

Pavasarim iestājoties, kāja mazliet paslīdēja te Hortes plašumos, te Depo, te Maxima plauktos...

Tā arī netieku gudra, kopš kura brīža efejas kļuvušas par Lieldienu simbolu - un nu man ir aš 5 veidu efeju no malu malām, jo es tās mīlu kā sevi pašu 😄

Tad pa kādam auga gabalam ieklīst mūsmājās, cerībā uz jaunu, skaistu dzīvi 😊 (šamie nu jau podos, ja būs dzīvotāji, tad būs prieks).

                                     💚       💚       💚

Mazliet mūsmāju džungļu noskaņas vēl dažos foto 😉

Nu tā kaut kā nekontrolēti skaisti mūsmājās zaļi dzīvojam 😀

Vienkārši būt

Es nesapratu, kā tas ir - dzīvot šeit un tagad, jo vienmēr ir plāni nākotnei, kad domās esi kaut kur nezināmās tālēs, vai arī atmiņas, kurās gremdēties pagātnē. Nu kā gan pie tādas dzīves bagātības var apstāties uz šeit un tagad, kas ir tikai mirklis.

Un tad iestājas tāds dzīves posms, kad vairs nav nākotnes plānu, nav mērķu, uz ko tiekties, nav sapņu, kuros aizklīst tālēs. 

Tad paliek pagātne - jo smadzenes ir viltīgas, tās atstājušas informāciju izlases kārtībā, protams, tikai to skaistumu un vieglumu, kas ir bijis. Tās ir lamatas.

Un tad iestājas tāds dzīves posms, kad pagātne nedod cerēto vieglumu, bet gan kaitina ar savu "rozā vienradžu un varavīkšņu" pasauli - jo skaidrs tak, ka tā vairs nav īstā pagātne, tā jau ir izskaistināta līdz pasakas cienīgam sižetam. No tādas pagātnes vairs nav, ko paņemt.

Un tad beidzot iestājas TAS dzīves posms, kas ir ŠEIT UN TAGAD 🤗

Iespējams, ar apzinātības praksēm un saprātu to var panākt arī ne tik sāpīgā veidā, kā to sasniedzu es. Iespējams, mana pieredze nav pareizākā un to nevar ieteikt mācību grāmatās "Kā pareizi dzīvot. Mūžizglītība". Bet beidzot es esmu tur, kur jābūt: tieši šajā mirklī, tieši šajā vietā, ar tām iespējām, kas ir pieejamas, nevis, ko gribētos, ar tiem resursiem, kas ir manā rīcībā, nevis kredītā.

Hmm... Tad tāda ir tā sajūta "būt šeit un tagad" 😊

Spontāni vai nesaprātīgi?

Spontānie pirkumi - jā, tie ir slikti: neekoloģiski, neekonomiski, nepārdomāti, nevajadzīgi u.t.t. Bet tik skaisti! Tik sirdi sildoši...

Atvērām kopā ar meitiņu ilgi gaidītu paciņu, tajā viss tik mīļš, tik skaists, tik...

Es tik priecājos un čivinu, kā to visu var izmantot, cik viss ir noderīgs, kādas detaļas, krāsiņas... Kamēr mani caururbj tā doma, kuru es nevēlos domāt: "Nu ja, es te tā runāju, it kā es šo visu patiešām lietotu 😔"

Meitiņa tā uzmanīgi: "Es tieši to padomāju, tikai negribēju teikt..."

Kāds man tolerants, saprotošs bērniņš 🤗

Un kaut kad taču es tam visam atradīšu laiku. Varbūt. 

Un tad man būs jau vesels lērums skaistu lietiņu, ar kurām izpausties.

Es ticu, ka kaut kā, kaut kad tā noteikti būs 😊

Satikt Purvīti gleznā

Šķiet, šis ir labākais veids, kā satikt mākslinieku tā 150-tajā jubilejas gadā - caur gleznu, ko ir iespēja gleznot pašai.

Purvītis Vilhelms, Miglains rīts

Klasiskās mākslas galerija "Antonija" (no galerijas arhīva) 

1930tie. Kartons, eļļa. 70,2x100,4 cm

Šodien soli pa solim izstaigāju brīnumskaistu ainavu. 

Tā kā gleznot, protams, neprotu, baudīju procesu caur sirdi - tik laika nepietika... 

Kārta pa kārtai, tonis uz toņa, mazpamazām veidojās brīnums uz audekla

Tā kā darbiņam bija paredzētas vien pāris stundas, nācās atstāt tādu, kāds nu bija - viegli nepabeigtu. 

Ar lepnumu šeit atstāšu arī savas mammas darbiņu

un te abi kopā :)

Vairāk par SATIEC PURVĪTI šeit: http://okultura.lv/satiec-purviti-gleznotajam-vilhelmam-purvitim-150/

Tagad līdz augustam tas dosies savās gaitās, bet kad atkal satiksimies, noteikti gribēšu to pabeigt mierīgi bez steigas ❤️ ...jo tā oriģinālversija ir tiiiik netverami skaista, ka gribu nokļūt līdz tai zeltaini rozā rīta gaismai 😊

Un jāatzīst, ka šādu Purvīti es nepazinu it nemaz. 

Bija vērts šodien satikties un iemīlēties ❤️