Beidzot mājā atkal divas adītājas 🤗 tikai mamma šoreiz esmu es 😃
Man ir viens briesmīgs niķis (da labi... nav tikai viens, protams 🤣🤣🤣)...
Atgriežoties pie tā pirmā niķa 🤣 - es nevaru meitiņai mācīt rokdarbus 🤷 neprotu to izdarīt tā, lai puņķi un asaras pa gaisu nešķīst 🤦
Tāpēc jau 12 gadus atpakaļ apņēmos to nedarīt. Un ir žēl, protams, ka viskautko protu, bet nodot to meitiņai nevaru. Es savulaik izvēlējos mieru un saticību, upurējot savu tieksmi pa visām varītēm nodot mantojumā meitiņai savas prasmes.
Tāpēc ir vēl jo lielāks prieks, ka meitiņa beidzot ada. Ne tāpēc, ka es to uzspiedu kā normu un iemācīju caur asarām uz valdziņiem, bet tāpēc, ka skolā ir speciāli šim nolūkam apmācīts cilvēks, kas māca bērniem rokdarbus.
Lai šis ieraksts būtu pavisam godīgs:
- esmu vīlusies, ka neiemāca pareizi turēt un lietot adatas (uzreiz atzīstos, arī es to nedaru pareizi, esmu atradusi sev ērtāko veidu, bet mācīja man pareizo tehniku un protu arī to). Manuprāt, ir svarīgi iemācīt, lai ir ērti, viegli adīt, lai process rada gandarījumu un vēlmi adīt vēl un daudz, pārējo jau uztrenēs procesā un pieredzē. Iespējams, ka ļauno joku nostrādāja attālināto mācību process, kas oktobrī iejaucās skolas dzīvē... (es nudien ceru, ka tas ir pie vainas, nevis tā visatļautība un pārprastā brīvība, ka katrs dara, kā grib);
- zināju, ka meitiņa ada un apzināti nejaucos procesā, lai viņai mierīgi, jo biju pārliecināta, ka viss ir labi;
- redzēju tikai jau gatavu darbiņu, nopriecājos, lepojos un saslavēju bērnu;
- likās, viss ir ideāli - bērns ada un neienīst māti... BET!!! Kā it visā ideālajā, ir savs nolādētais "BET" 🤦 - es ieraudzīju, KĀ bērns ada... 😔
- pirmā reakcija - nejaukties, neko neteikt... Bet tas tak ir pats sākums!!!, kad mācīties, ja ne tagad???
- un jā, bija puņķi un asaras 😔 tomēr tas bija tā vērts: ar mierīgu kopādarīšanu un pacietību pusstundas-stundas laikā adāmadatas bērna rociņās iegūla stabili, tālāk jau tikai darīšanas prieks. A bet man prieks skatīties, KĀ mana meitiņa ada 😊❤️
Ja jau par māmiņu meitiņu lietām runāju - arī es reiz biju maza meitiņa savai māmiņai, kas ir prasmīga rokdarbniece 🤗❤️ - man rokdarbu pamatus vēl ilgi pirms skolas iemācīja mamma. Bez asarām neiztika... Saliektas, salauztas adatas (kurš bija izdomājis plastmasas tamboradatas 🤦), izpļekarēti materiāli (kādi nu tolaik bija...). Pirmie darbiņi noteikti bija briesmīgi kā mana dzīve 🤣 un tas ir neizbēgami - lai kaut ko apgūtu, ir jāapbruņojas ar pacietību un jāpiecieš neveiksmes.
Toties šobrīd ar vieglumu un prieku spēju apgūt aizvien jaunus rokdarbu veidus, jo pamati, ko manī ielika mamma, un rokdarbu gēns savu ir paveikuši 😊
Cik labi, ka ir meita!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru