Lai cik pieauguši mēs nebūtu, kamēr mēs esam bērni savām mammām, tamēr mēs esam bērni savām mammām 😄 Kaut ko gudru gribēju pateikt, bet sanāca kā vienmēr 🤣
Nu jā, par ko šis stāsts: šodien noķēru to brīnišķo sajūtu, kad mamma patiesi tic manām superspējām. Jo nu tiem, kas zina, kas šajā bildē attēlots, tiem skaidrs, un tiem, kas nezina, tiem arī viss labi - jo... nu tie patiesi ir knipeļi, un es rīt došos knipelēt 🤦😄
Un vēl aizvakar es dzīvoju mierīgi savu dzīvi pārliecībā, ka šito nudien nekad... Nē, ar lielo burtu - Nekad. Tak ko tur... Ar visiem lielajiem burtiem - NEKAD. Tas tak kosmoss rokdarbu pasaulē!!!
Bet mamma vienkārši piezvana un saka: - Es Tev sapakošu paciņu, Tu šoreiz bez manis aizbrauc... Tur nekā sarežģīta nav.
Es: - 😲😲😲😲😲
Tas nebija ne jautājums, ne piedāvājums, vienkārši sauss fakts.
Izpakoju paciņu un tikai tagad tā pa īstam sapratu, kur atkal esmu iepērusies 🤭
Tak tomēr - mamma sliktu neieteiks...
Mamma zina labāk - ja reiz mamma saka, ka es šito varu, tātad tā arī ira! 😄
Kā būs realitātē, to uzzināšu rīt 🤦
Lai Dieviņš nogrābstās 🤣
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru