piektdiena, 2021. gada 5. februāris

Laime dāvināt...


Cik tas ir aizraujoši gatavot dāvanu mammai - kad Tev pašam jau ir +++size gadi, bet tikvaitā esi bērns un vari izpausties pēc sirds patikas - jo dāvana tak top vismīļākajam, vistuvākajam cilvēkam ❤️❤️❤️


Es mīlu visu šo rosīšanos un ņemšanos ap sīkumiem ❤️❤️❤️ - kartiņas, kastītes, bantītes, aploksnītes, puķītes... - un tad vienkāršas lietas pārvēršas par īpašām lietām.




Laime ir laiks. 
Piepildīts laiks. 
Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks.
/Imants Ziedonis/

Un vēl tikai piebilde - LAIME ir mīļajiem dāvātais laiks
❤️❤️❤️

ceturtdiena, 2021. gada 28. janvāris

Mazs plānotājs lieliem mērķiem


Šī būs īpaša grāmatiņa manām tuvākajām 100 dienām - jā, plānotājs ne visam gadam, bet tikai 100 dienām 😊
Tā kā tas jālieto katru dienu un tas uzliek zināmus pienākumus, un pienākumi man ai kā nepatīk... vajadzēja šo blociņu padarīt skatam un sajūtām tīkamu.



Papildus sagatavoju arī dekoriņus un kartiņas iekšējam noformējumam - ir konvertiņš un kabatiņa pilni mīļām, skaistām lietiņām 🤗, jo iedvesma tā tāda neprognozējama padarīšana, kas to zina, kad uznāk vēlme ko padarīt 😂😇





Ak, kā man patīk to pētīt un murcīt... ❤️❤️❤️






Iesākumā bija plāniņs vienkāršam dekoriņam...

...bet fināla versija pārsteidza arī mani pašu - tādu es nudien nebiju plānojusi 😂

Pie viena iemēģināju arī ziediņu veidošanu - tas bija darbiņš, ko jau ilgāku laiku atliku uz kaut kad 😀 Nu man vajadzēja akcentiņam ko sarkanu, un sarkanie ziediņi jau bij' izgriezti, tikvien kā vajadzēja tos ieveidot, salīmēt, iekrāsot...

Jau iet ceturtā diena no simta, un man nenormāli patīk šo blociņu neizlaist no rokām 😀🤗

Nu es zinu, ka tuvākās 100 dienas es ik dienu priecāšos 😊

svētdiena, 2021. gada 24. janvāris

Atmiņu jaunā dzīve


Apstākļos, kad nevar ceļot, var atgriezties skaistās atmiņās par ceļojumiem. Es to izdarīju diezgan jocīgā veidā - mēģinot restaurēt ne tik daudz pašas atmiņas, bet gan kādu mīļu lietu no ceļojuma ❤️
Tas bij' tālais 2008.gads - Krima, Novij Svet (Новый Свет) - no turienes atvedās absolūti nevajadzīgs suvenīrs, kā jau lielākā daļa suvenīru 😂, bet nu mīļš un dārgs kā piemiņa. Par to liecina fakts, ka tas ļoti ātri piedzīvoja smagus bojājumus, jo netika savlaicīgi atrasta tā īstā nagla, kur uzkārties, tomēr netika izmests gadiem... jo gadiem es sevi baroju ar solījumiem to salabot. 
Kad sapratu, ka tas nav salabojams, nolēmu vismaz skaistos mezglus saglabāt. Tā nu atkal uz gadiem tas nogūla putekļu aizmirstībā...
Un nu es izdomāju, ka nav nekā neiespējama, vienkārši viss neiespējamais prasa mazliet vairāk laika un apņemšanās - tā nu sākās operācija: "Новый Свет = новая жизнь" 😃


Pirmo reizi rakstu un daru vienlaikus - tāpēc pagātne, tagadne un nākotne viss vienā čupā, tāpat arī šaubas, neziņa un cerība, ka viss labi būs, arī mijas savā starpā ņigu ņegu 😃 Un foto sesija nav no pirmsākumiem (ne prātā nebija, kā šis viss transformēsies) - žēl, protams, ka nav bildes, cik bēdīgi viss izskatījās. Bet lielo darbu sadaļa procesā nofiksēta gan.




Protams, ka es biju plānojusi iet vieglāko ceļu - vienkārši aizlīmēt bojātās vietas un, lai cik briesmīgi neizskatītos, priecāties par šo daili tādu, kāda tā ir 😀


Tad jau novērtēju, ka kuģis ir pagalam beigts. Atkal jau uzmācas šaubas par neiespējamību salabot - un tai brīdī tak patiesi tici, ka nu nē - nebūs, šitais jāmet ārā (aga, es un spētu ko izmest 😂)! Tā nu, nepieņemot neatgriezeniskus lēmumus, salīmēju papīra plīsumus un atcerējos, ka man uz ledusskapja dzīvo cits kuģis no cita ceļojuma: Jodkrante, 2004.g. (uzminiet nu, kur tas ir 😃) - tas tik lieliski iekārtojās jaunajā vietā, ka pat sākotnēji nesaderīgā krāsa vairs neliekas nemaz tik briesmīgi nesaderīga 😉

Kad jau tik glauns kuģis atburājis, tad primitīvi līmēšanas darbi vairs neliekas pietiekami - vajag tak to visu padarīšanu kaut kā nostiprināt - izdomāju, ka aizmugurē jāpielīmē kartons, lai vairs neļodzās un neturpina plīst karte (kas traki izkaltusi un traki trausla). Pliks kartons, saprotama lieta, nederēs, vajadzēs piemeklēt glītu audumu, ar ko to apvilkt... Kad jau, tad jau 😂


Nākamā ideja - man tak krājumos bez darba gadiem nīkst dekupāžas laka (pirku to par tik bargu naudu, ka izmest nevaru, bet tak ar dekupāžu ar' neplānoju nodarboties...). Tik kā lai saprot, vai to var likt virsū uz šī materiāla? Nē nu gan - kā lai saprot???... Vienkārši uzklāj uz kāda laukumiņa, ļauj nožūt un tad jau redzēs. Zaudēt jau nav ko... Tik smagi jau cietušam vēl kāds bojājums par skādi nenāks.

Uzmetot aci, laka neko ļaunu nav nodarījusi. Skaidrs - jālako viss!
No sākuma tik kuģis jāpiemontē un tad var ķerties pie lakošanas...
Tik to mezglu un uzrakstu daudz, kā tiem apkārt, apakšā to laku skaisti uzklāt. Skaidrs, ka visu ņemt nost slinkums, jo pēc tam jau tas viss jāpiedabū atpakaļ 😂 Pārguļu ar šo domu, ka paviršība un primitīvisms ir mans VISS, bet tomēr negribas ieguldīt darbu, ja beigās pati zināšu, ka varēju labāk 😊
Tā nu smeldzošu sirdi sāku griezt šuves, lai konstatētu, ka tie vēl ir pielīmēti 😲 ...un tak neticami labi pielīmēti - nāk nost ar visu karti 😕 


Nu jau esmu iespringusi tiktāl, ka skrubinu un kņubinu nost visu, cik vien iespējams nesabojājot kartes virsmu... Pēc tam vēl arī līmes atlikumus - šitāda maza kaudzīte, bet noņemšanās, ka traks var palikt...





Ievelkam elpu, pārstājam domāt, cik viss sarežģīti, un voilà - pindzele drošā satvērienā, laka pa virsu, tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks.



Kamēr žūst, ķeros pie kuģa - aga!!! magnēts pielīmēts nāvējoši!!! Ka visu būtu līmējuši tik labi, kā tās lietas, kuras nepieciešams noņemt 😂😂😂
Saprotu, ka neiešu pret straumi - ja nepadodas tā, tad atstāšu kā ir un nopakošu ar kartoniem - tā pat telpiskāks efekts sanāks, līmējot pie pamatnes. Es tā ceru... 🤔



Tad skatos uz saplosīto kuģīti - tāāāds mīļš un neaizsargāts... Nē!!! Pat nedomā! Vienkārši izmest un aizmirst... IZMEST un AIZMIRST!!! 
Izmest un aizmirst???
Bet tiiiiiiiik skumji ir izmest... un aizmirst...
Nu tikai pamēģināšu salabot. Tak neko nezaudēšu. Ja nesanāks, tad nesanāks...

Kaut kā pa gabaliņam, pa līmes pilītei, bet pamazām tas kuģītis sāk atdzīvoties.



Tikmēr domāju, vai nevajadzētu otru lakas kārtu... Laikam derētu gan.
Vēl audums jāatrod, kartons jāsapucē. Tad jau varēs visu šūt klāt atpakaļ vietās un līmēt drošu aizmuguri. 




Re kā, kartons aplīmēts, otra kārta lakas uzklāta, kuģītim n-tā līmes kārta arī... Tagad lai uz nakti žūst. 


Galvenais, lai kaķenēm neienāk prātos doma šito visu zem pūkaino dibenu preses palikt 😂, tad būs mazliet nelāgi 😂😂😂


Nakti žuvis, presējies, cietējis - katram savs 😂 - izskatās pa smuko. Tagad tik viss šitais puzlis kopā jāsaliek, tāds sīkumiņš. Ar to tad arīdzan šodien nodarbosimies 😊


"Tas nav salabojams!", viņa domāja. 
"Tas nav iespējams!", viņa sevi pārliecināja. 
"Bet Tu pamēģini", čukstēja iekšējā balss 😊
...un nu to kuģu ir div gabal! Bet vietiņas pietiek vienam... Bet uz pasaules kartes plašumiem nokļūt sapņo abi... Es ir sprukās!!!
Nolemts! Sākotnējā kompozīcija nedaudz mainās, kuģi paliek abi 😃



Kaut kā tā...

...atkal tās nolāpītās bailes - tik vien kā pielīmēt un piešūt. Nu kas tur tik sarežģīti... Bet bail... A ja nu šķībi, a ja nu nesanāk... Smieklīgi!
Beidz īdēt! Ķeries pie darba! 😀


Līme laikam nav īsti piemērota... Tomēr spītīgi katru detaļu turu, kamēr kaut cik pielīp. Tad atstāju žūt, baidoties, ka šūšanas procesā tas viss varētu nobirt.

Līme tomēr tiek galā ar savu darbiņu - nožuvis, pielipis nāvīgi. Varētu pat atstāt bez šūšanas, bet tiem dūrieniem un baltajiem diedziņiem ir savs šarms. 


Nu tik vēl dibendaļu sapost, lai šo daili paslēptu un, protams, nostiprinātu pašu konstrukciju, un...



...GATAVS!!! Faktiski pie sienas var spraust arī ar šo pusi 😂


Nu kaut kā tā man iet, kad izdomāju ko paveikt pa vienkāršo 😂😂😂



Un restaurators no manis, protams, no vārda NEKĀDS 😂😂😂, bet es ir lepns un laimīgs - es to paveicu! Iedevu jaunu elpu, jaunu dzīvi šim dārgumam.


Ja būtu zinājusi, kā šis viss izvērtīsies, noteikti nepieķertos un nedarītu vēl gadiem, lai neteiktu - nekad. 
Te nu jāsecina, ka ja mēs iepriekš visu zinātu, cik gan daudz lietu mēs neizdarītu 😊