Bez ciku cakām nekā ✨️

Dzīvoja kamols, nevienu netraucēja... un te garām gāju es 🤭

Iesākumā vajadzēja vienkārši izvingrināt pirkstiņus: te jau lielījos!

Tur mazlietiņ aizrāvos, tomēr mērķis sasniegts: pirkstiņi šokā, bet tonusā 😁

Tikmēr samargojās šāda mežģīne 🤍

Šai pielietojums aptuveni skaidrs - nav, protams, garantijas, ka tiks realizēts pēc šī plāna vai realizēts vispār, bet nolūki man ir labi 😁

Maija brīvdienās gadījās brīvs brīdis un nolēmu pamēģināt vēl ko - tapa mežģīne, kura man tik ļoti nepatika, ka vairākkārt gribējās vienkārši nogriezt diegu un neturpināt. Tomēr skopums un spīts dara savu, pa brīvbrīžiem tā pamazām margojās, kamēr man nudien apnika...

Lai tā man iepatiktos, to vajadzēja kaut kur maksimāli ātri piestiprināt. Te nu atcerējos savu mazo Amēliju Trikātas brunčos. Un lai gan latvju tautas tērpos frivolitè mežģīņu nav novērots, šī lieliski pieskaņojās un iedzīvojās uz brunču jostiņas 🫶

Lellīte jau mīņājās nepacietībā piemērīt atjaunoto štāti - un voilà!!! (hmmm... vai nu bruncis sarāvies, vai kāds uzēdies 🫣)

Mazā dāma izskatās visnotaļ apmierināta 🫶🤍

...un man arī prieks, ka šim mežģīņgabalam atradās vieta uz šīs pasaules :)

Saulaina ciku caka ☀️

Kā gadījies kā ne, jau otro gadu "Satiec savu meistaru" dienu ietvaros esmu palīgā frivolitè meistarklasē, lai pieskatītu rociņas, kuģīšus un mezgliņus. Katru reizi pirms pasākuma man pašai jāatceras, kā tas viss darāms, jo, protams, ikdienā bieži nesanāk ar šo prieku nodarboties 😁

Kā saka gudri ļaudis: "Meistarību nenodzersi!" Un tiesa! Pat ja smadzenes neatceras, rokām viss skaidrs - šajā procesā galvenais nepieslēgt prātu 😁

Tad nu šis tapa rociņu treniņam, lai neizblamējos 🫣

Mazliet aizstāj saulīti, kura šodien čuč mākoņos ☀️🫶🤍

Meistarklasē manas rociņas tika filmētas, lai pēc tām vēlāk patstāvīgi turpinātu apgūt frivolitè tehniku, tikmēr atcerējos, ar kādu mīļumu pati savulaik sevi piefilmēju, jo nu acis neatraut no šīm maģiskajām kustībām 

Te atstāšu arī meistara skaidrojumu, kā darināt mežģīnes frivolitè tehnikā:

Patīk man šitā kņubināšanās ļoti ❤️

...nekad nepadodies 🤪

Bij stabila pārliecība to plinti mest krūmos tā, ka grab...

Un tad paņem ko savām spējām atbilstošu, un atkal jau liekas, ka nemaz tik traki nav 😁

Nu tā man tai dzīvē iet, kamēr mani mēģina norīt, vēl ir varianti... Viens no teicieniem, kas palīdz bezizejā, ir: pat ja Tevi apēd, Tev ir divas izejas 🤣

Šajā paraudziņā atkal kaut kas jauns, tomēr viss pārējais jau zināms un saprotams. 

Un, protams, ka atkal ne bez kļūdām - te tuvplānā viens un tas pats motīvs, bet izpildījums dažāds: pirmais kļūdains, otrais pareizs :)

Bet galvenais ir pabeigt darbiņu, kas iesākts. Galvenais ir nomierināties un neļauties izmisumam. Varbūt kļūdos, varbūt tam nav nozīmes, bet šoreiz pabeigšu iesākto, iemācīšos vēl ko jaunu...

Izmisuma brīži

...jā un, protams, jā, arī man tādi ir 😔

Kad jau esi samierinājies, ka esi vispusīgi attīstīts, talantīgs un visādi citādi burvīgs cilvēks, tad viena sīka nebūšana nāk kā lāsts, lai atgādinātu, ka viss ir nepastāvīgs. Kas vienubrīd ir pašsaprotami vienkāršs, turpat uz līdzenas vietas var kļūt nepaveicams. 

Un tad ir dusmas un izmisums 😤

Un vissslikti.lv

Jauns starts...

Izmantojot izdevību, atkal pieķēros knipeļpiedzīvojumiem - šoreiz uzreiz ar skaistu ziedu un, tā teikt, nākamā līmeņa prasmēm. 

Kaut kā gadījās, ka "ejošais" diegs izbeidzās. Nācās pašmācības ceļā izpīpēt, kā pievienot jaunu. Tad arī atskārsme klāt, ka nodarbības laikā uztītais nebija mans kamoliņš un tāda paša manos krājumos nav 🫣 bet darbiņš jāpabeidz, lai vai kā. 

Kaut kas līdzīgs piemeklēts, pievienots un līdz galam uzmargots 😁

Tik vien tā darba diegu galus savilkt 🤦‍♀️

Tas pats grūtākais un piņķerīgākais no darbiņiem šai pasākumā 🫣

Taks, taks, tāāāaaaaaks... savilkt diegus piespraustam darbiņam izskatās pēc neiespējamās misijas 🫣

Ņems ka to padarīšanu nost no adatām un mēģinās savādāk.

Nu kaut kāds tāds startiņš tuvākiem piedzīvojumiem knipelēšanas pasaulē 😁

Gada tēma - VIRSOTNES

Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,

Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;

Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:

Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!

/Atraitnes dēls, V.Plūdonis/

Kādudien pasen atpakaļ mana dzīve kļuva tik piesātināta ar viskautko, ka sapratu - visam laika un spēka nepietiks. Tā es sāku sevi ierobežot kādos tematiskos rāmjos, lai kādu noteiktu periodu vairāk uzmanības pievērstu kaut kam konkrētam.

Šī gada janvārī spontāni radās tēma - VIRSOTNES.

Ar draudzeni pavisam nejauši iekļuvām bijušās viesnīcas Latvija (slinkums meklēt, kā to tagad sauc) pēdējā stāvā, lai paēstu vakariņas. Sen jau gribējām to izdarīt, bet kaut kā nebijām izdarījušas...

Virsotne Nr.1 - ar ko viss sākās 😊

Kad labi paēsts, tad parasti galvā kāda figņa piedzimst 😁 tā nu dzima ideja,  ka šogad varētu pievērsties virsotnēm. 

Virsotne Nr.2 - augstākais punkts izglītībā

Mēs ar Turīti to doktoru tomēr nosvētījām - desa noēsta, diploms atdots drošās ķepās. Te galvenais bij nesajaukt, kam desa, kam diploms...

Virsotne Nr.3 - pirmais ceļojums ārpus kontinenta un tad nu pa virsotnēm vien 

Mūri - tas, protams, ir skaisti, bet dabas krūts kudi skaistāka. 

Virsotne Nr.4 - Rīgas augstākais punkts - Dzegužkalnā ar skatu uz Vecrīgu (foto tobrīd neuzņēmu, tāpēc vizualizācijai svešs foto, kāds skats paveras no šī punkta)

Attēls no: http://www.specturisms.lv/2023/05/vesturiskais-ilguciems-un-nordeku.html?m=1

Virsotne Nr.5 - Baltijas augstākais ūdenskritums - Valaste.

Nebija ne jausmas,  ka kaut kas tik skaists tepat kaimiņos pieejams. Varētu pat teikt, simboliska ūdenskritumu virsotne, lai no tiem atvadītos - šis bija arī mans pēdējais ūdenskritumu piedzīvojums šogad vai vispār... kas to lai zina... Viss reiz beidzas. Bet kad beidzas skaistie piedzīvojumi, tad ir neizmērojami skumji.

Starp citu - varenais Niagāras ūdenskritums arīdzan šogad satikts.

Virsotne Nr.6 - rokdarbu pasaulē ielauzties knipelēšanas prasmēs ir tikpat kā Everestā uzrāpties. Pat knipelītes te izkārtojušās kā kalna virsotne.

Virsotne Nr.7 - pamēģināju nosēdināt lidmašīnu - protams, nesekmīgi... divreiz...🤪 labi, ka ne pa īstam!

Virsotne Nr.8 - sasniegts arī precīzi desmit gadus atlikts galamērķis - Roņu sala, un, protams, tur uzkāpts arī augstākajā kalnā, augstākajā būvē - skats no bākas terases.

Virsotne Nr.9 - beidzot pārvarot slinkumu un nevēlēšanos ieskatīties patiesībā, ko ēd mūsu lolojumdzīvnieki, mani minči bij' spiesti pāriet uz svaigēšanu. Tas bija ļoti grūts posms mūsmājās - ar bada streikiem un žēliem skatieniem tā plaukta virzienā, kur savulaik sausās barības krājumi glabājās. Bet nu jau, gardi čāpstinot, tiek baudītas īstu plēsoņu cienīgas maltītes.

Virsotne Nr.10 - ... tā, kas tika izvirzīta kā pirmā pēc plāna, tā arī netika apgūta - Zinātņu akadēmijas skatu laukums (jāpieglabā vismaz informācijai: https://panoramariga.lv/panorama-riga-skatu-laukums.html; varbūt tomēr citugad turp uzrāpties...).

Galvenā virsotne manā dzīvē arī nesasniegta un nesasniedzama, lai gan likās tik tuvu un pašsaprotami... 

Tomēr gads nav pa tukšo pavadīts. 

Aizdomīgi daudz sasniegts 🤔