Pavasari gaidot ☀️

Laikam esmu izteikts Saules cilvēks - ik gadu pavasaris manī mīņājas nepacietībā jau no Ziemassvētku nakts. Jo tak katra minūte iet pretim gaismai, siltumam, jaunai dzīvībai 🙌

Todien Jūgendstila muzejā tā sagadījās, ka šī skaistā cepure bij' tik ļoti mana, ka fotosesija tapa spontāni - man, cilvēkam, kas nemīl fotografēties no vārda NEMAZ, tas ir milzu varoņdarbs piekrist vienam mazam foto.

Iedod savu telefonu, es Tevi nofočēšu, viņa teica 🤣🤣🤣

Piekritu vienai bildei, un manu pārsteigumu pēc tam, kad ieraudzīju savā telefonā to bilžu lērumu, kur es visa tāda pavasarīga - saulaina un maiga 💛

Nemanot jau cita cepure galvā 😊 un arī tiiiik mana - šķiet tikai īstajā dzīvē esmu par kautrīgu, lai skaistas cepures godam nēsātu 🤭

Un tad vēl arī manam džemperītim skaista fotosesija izdevusies 😊

Te vairāk par tā tapšanu:

1) http://pieineses.blogspot.com/2023/01/pinu-pinkeris-mezgines.html

2) http://pieineses.blogspot.com/2023/01/sapits-savits-gatavs.html

Mana Amēlija

Meitiņai šodien vārda diena :)

Dīvaini, bet vārdiņš Amēlija manā apziņā uzradās tik pēkšņi un negaidīti, kad uzzināju, ka būs meitiņa... Gadiem ilgi biju plānojusi un domājusi, kādu vārdiņu dotu meitiņai Peciņai - un vārda "Amēlija" šajos plānos nekad nebija. Tāpēc biju pārsteigta, kad pēkšņi uzzinot bērniņa dzimumu, izrādījās, ka visi manis izdomātie, izplānotie un, manuprāt, ļoti skaistie vārdi vairs nekam neder.

Bet Amēlija skan tik mīļi, tik maigi - nu gluži kā mana mīlestība pret meitiņu - trausla, maiga, netverama :) 

Ko tur slēpt, priekšstats par šo vārdiņu ir radies no populārās filmas "Amēlija", no kuras neatceros ne sižetu, ne saturu, vien skaisto mūziku un tās brīnumskaistās, sapņainās Amēlijas acis, ne no šīs pasaules - skatiens, kas neatstāj vienaldzīgu...

Man gribas savu meitiņu pucēt un cakot kruzuļu kruzuļos - nez, cik ilgi viņa tam ļausies :) Tāpēc izmantoju vēl šo laiku.

Šīs sezonas cepurīte tapa šāda - manas bērnības zemapziņā stabili nosēdušās atmiņas par šādu cepures-lakata apvienojumu un atceros to kā vienu no mīļākajām cepurītēm.

Lai arī biju pārliecināta, ka to adīšu, bet redz, ka roka tomēr pastiepās pēc tamboradatas un beidzot izmēģināju šo rakstiņu, kas jau labu laiku malās pa galvu, tik nebij atradis pielietojumu :)

Un, protams, puķīte - tā kuru pirmo reizi iemēģināju koptamborēšanas pasākumā, ļoti iepatikās pufīgās ziedlapiņas :)))

Nevarēju noturēties pretim kārdinājumam iepīt arī mežģīni tamborējumā :) Sliktā ziņa ir tā, ka tā negrib diez ko labi turēties un mazliet rullējas. Labā ziņa - es tak viņu varu piešūt, lai nekust ne no vietas :)))

 

Dīvains tomēr vārdiņa apraksts, nemaz negribas piekrist nevienam vārdam no zemāk minētā: 

"AMĒLIJA

Gražīga, asa, pat uzstājīga. Viņai visu var piedot neapslāpējamās enerģijas dēļ. Ķīvējas ar darbabiedriem. Taču visumā ir sprigana un valšķīga. Nomokās ar apziņu, ka pasaule tik nepareizi iekārtota.
(no Gunnara Treimaņa 2002.gadā izdotās grāmatas "Vārdu noslēpumi")"

Balles kleita mazai Princesei

Novēloti jau ir, protams, bet atrādu savas Princeses pirmo balles tērpu - visas Ziemassvētku balles un eglītes ir izturētas, nu vienīgi varbūt uz Valentīndienu noderēs... Katrā ballē cerēju mazo Princesi nobildēt skaistajā tērpā, bet diemžēl nesekmīgi - nekādi neizdevās notvert mirkli, kad mazā dāma mierīgi pastāvētu (tā kā visas bildes ir miglainas, nav pat īsti ko atrādīt...). Tāpēc atrādu bez modeles

Šī nu ir apņemšanās, ko jau apņēmos vasaras beigās, kad Muki.lv ieraudzīju skaistās sarkanās kupelītes - uzreiz bija skaidra vīzija - Ziemassvētku balle un mana meitiņa sarkanā kleitā un šajās kupelītēs. Tāpēc arī tika nopirkts izmērs, kas derēs uz Ziemassvētku laiku :) Īstām dāmām taču tā nereti gadās - tiek nopirkts kāds aksesuārs un tad tam klāt jāpiepērk visa atlikusī garderobe...

Kleitas vidusdaļā mana pēdējā laika vājība - krokotais izšuvums. Kaklarotas vietā pērļu izšuvums, uz kuplā brunča roze ar pērļu un fliteru izšuvumu un neliels akcentiņš arī uz piedurknītes

Protams, uz meitiņas izskatījās stipri labāk, bet nu tikai uz pakaramā vien varu nobildēt. Īstenībā meitiņai ļoti nepatīk ģērbšanās process - mēģinu viņu mierināt, ka tālākā dzīvē kleitas kļūs vēl grūtāk uzvelkamas (šī jau nu noteikti nav no tām, jo ir gana brīva), bet tāds nu ir sieviešu sūrais liktenis... Ne velti ir teiciens: "Dzīve ir kā svārki šauri, grūti ir, bet jātiek cauri!"

Uz bēbīšu skoliņas pasākumu mazuļu grupiņai lugā "Kaķīša dzirnaviņas" bija iedalīta mazu rūķīšu loma, bija nepieciešama rūķu cepure. Biju ieplānojusi, ka mana mazā Rūķenīte pirmo skatuves pieredzi gūs šajā kleitā, tāpēc rūķu cepure arī bija jāšuj no šī paša auduma.

Tomēr beigās pārdomāju, jo meitiņas garderobē izrādījās daudz piemērotāki apģērba gabali rūķa kostīmam: pifīgi šortiņi un īsti rūķīga vestīte - šitāds feins komplektiņš izveidojās (ko tur slēpt, mana Pincese (jā, tā nav kļūda, mēs viņu saucam par Pincesi, vēl vairāk, viņa mums ir Pincese Pincešainā :D) bija ļoooti skaists rūķis :D, neņemiet ļaunā, te ierunājās mātišķais lepnums...)

Visiem mazuļiem vienotā prasība bija bumbulīši pie bikšelēm, tāpēc šie smukumi radās

Rūķu cepure mazai Princesei

Par cepuri jāatzīstās, ka decembra sākumā man bija iestājusies neliela (pavisam neliela) radošā krīze un nekādi nevarēju pieķerties cepures šūšanai. Tā kā sākotnēji bija plānots uz skatuvi doties kleitā, tad arī cepures variants bija ieplānots sarežģītāks - t.i., kapucveidīgā cepure kopā ar apmetnīti līdz viduklītim. Bet kad stratēģiskais apģērba plāns mainījās, bija skaidrs, ka uz pūkainās vestītes apmetnītis nav vajadzīgs, jo tad tas nosegs pašu vestīti. Šitā es cepures šūšanu biju novilcinājusi līdz pēdējam brīdim (izrāde bija 11.decembrī, 9. un 10.decembrī bija lielie mēģinājumi - cepurei beidzot pieķēros 10.decembrī, kamēr meitiņa baudīja diendusu). Kāpēc tik smalki stāstu? Lai citas mammas nenolaiž rokas, ja negaidīti pienācis pēdējais brīdis, jo šo cepurīti var pagatavot pusstundas laikā, nu labi - baltās pūkas apšūšanai vēl kāda minūte klāt jāpiemet...

Man ir noveicies, jo radošo krīžu laikā mani glābj zvans mammai - tā nu arī šoreiz mamma man pa telefonu apstāstīja, kā pavisam vienkārši sašūt šo brīnumu:

- faktiski vajadzīgi 2 lielumi: jāizmēra bērna kakla apkārtmērs, kur būs sasienamā daļa, jāpiepluso kādi centimetri klāt pufīgumam (meitiņas cepurītei ir 19 cm x 2 = 38 cm) un otrs mērījums - no pleca līdz plecam pāri galvai cepurītes/kapucītes platumam, atkarībā no tā, cik brīvu cepurīti vēlas (šajā gadījumā tie ir 27 cm x 2 = 54 cm). Es izdarīju viltīgāk - tā kā meitiņa gulēja, tad paņēmu viņas vestīti ar kapuci, zinot, ka kapuča izmērs ir tieši tāds, kādu man vajag, uz izmērīju jau no gatavā apģērba :);

- turpat uz pārlocītā auduma (locījums pa cepurītes garāko malu) uzzīmē taisnstūri 19cm x 27 cm, paredzot nepieciešamās vīļu tiesas, īpaši apakšmalā 19cm platumā uz leju vēl paredz kādus 5 cm, lai varētu atlocīt lentas vai cita sienamā ievilkšanai un tad izvēlas, cik nu garu to rūķa cepuri vajag (es pie tiem 19 cm pieliku vēl 30 cm, faktiski pilnīgi pietiek uz mana 1,4 gadus jaunā bērna augumiņu);

- nu tik atliek izgriezt un nošūt pa diagonāli cepures pagarinājuma daļu un atšūt kakla daļā maliņu lentas ievilkšanai, ievilkt pašu lentu un izdekorēt apmali ar mākslīgo kažokādu, lentu vai šo pūkaino boa, piemontēt bumbuli un gatavs.

Lai cepurīte būtu stingrāka, tad gan jāšuj oderīte.

Kas ir labi šim cepures variantam: mazi bērni ne īpaši mīl, ka tiem kaut ko uz galvas mēģinam uzkabināt, tāpēc šajā variantā ap kaklu apsieta tā tik un tā ir rūķa aksesuārs un tajā mirklī, kad jābūt uz skatuves, kapuci pa ātro uzliek galvā un bērns pat nepamana, ka ir piešmaukts :) un ja arī nošļūk, tad nekur nenokrīt, tik un tā redzams, ka tas ir rūķis...

Otrs labums - to var izmantot gan iekštelpās, gan ārā virs āra cepurēm (tāpēc bija jāpieplusē daži cm apjomam, lai brīvāka). Mana mazā dāma ar rūķa vestīti un šo cepurīti piedalījās Ulubeles Ziemassvētku brokastīs, kas bija āra pasākums (pie tam, tā bija tā diena, kad pirmo dienu lija un uzreiz piesala, bet meitiņa mājā brauca ar sausu galvu, jo visu slapjumu un sasalumu uzņēma šī cepure, zem tās otra cepurīte palika sausa, atšķirībā no mums pārējiem, kas ar lāstekām matos devās mājup :D)

Apzinos, ka šīs cepurītes pagatavošana ir gana primitīva un varbūt pat nav jēgas te tā smalki aprakstīt. Bet, ņemot vērā, ka pati biju sprukās un nekādi nevarēju aptvert, no kura gala ķerties klāt un kā sašūt to, ko esmu iedomājusies, bet galvā idejas un plānotais izpildījums kļūst aizvien sarežģītāks..., pieļauju, ka kādam arī var noderēt šis pavisam vienkāršais veids...

P.S. Re kā sagadījās šodien Princešu diena, jo Irēnai http://recyclingismypassion.blogspot.com/2011/01/kleita-princesei.html arī viena Princešu kleita :)

Sabižoju, sapīņoju...

Nu ir gatavs, nu ir atrādāms sabižotais, sapīņotais komplektiņš jaunai dāmai, lai ziema vairs nebaida...

Uzdevums bija gana vienkāršs - uztapināt ko līdzīgu jau nopirktai cepurītei un cimdiņiem, plus vēl šallīti (šis baltais ir tas pirktais eksemplārs). 

Tā kā pīnes man ir visnotaļ mīļš adījums (lai arī piņķerīgs), nācās meklēt un domāt, kā tās padarīt meitenīgākas. Viegli nebij, jo dzija ir diezgan rupja, līdz ar to arī adījums diezgan apjomīgs.

Te nu ir kompromiss starp rupjumu un trauslumu :)

... un kā nu bez smukumpiederumiem - lentītes, pērlītes, bumbuļi:

 Sestdien jau tika atdots likumīgajai īpašniecei un ar lielu prieku secināts, ka der, piestāv (pat ļoti) un galvenais - arī patīk. Tas nu ir viens riktīgs balzāms dvēselei.

Kāpēc tā bažījos par patikšanu? Uzstādījums no valkātājas bija ļoti drastisks - nekādu bumbuļu, nekādu izskaistinājumu, gribot vienkāršu, prastu šalli un cepuri... Tas ir tas bīstamais vecums, kad tik daudz ko nedrīkst vilkt, jo kaut kas līdzīgs jau ir klases biedrenei, kaut kas jau ir bijis pāgājušajā gadā, kaut kas ir par bērnišķīgu u.t.t. u.t.j.p. ....

Es tomēr noriskēju - jo, manuprāt, bumbuļi NAV bērnišķīgi, tie ir skaists papildinājums adījumam, kā arī - uz kaut ko parastu un neizskaistinātu man roka neceļas - tādu var nopirkt, tad nav jēgas pašam cakināties... Tā kā adījumā dominē bizes - nu kā bizes var būt bez lentām!!! Tā nu šallītes galos ir smuki iepītas atlasa lentītes. Arī cepurīte bez bumbuļa tāds apaļš podiņš, bet nu ir loģisks cepures turpinājums. Cimdiņiem līdz ar to arī bija jātop skaistākiem - tajos iepīta smalkāka lentīte un pifīgumam pa pērlītei... Protams, visi šie "pielikumi" bija likti klāt ar domu, ka tikpat vienkārši tos visus varēs noņemt, jo "klientam vienmēr taisnība"... Bet nevajadzēja.

Stāsta morāle ir kāda - meitēns šo visu piemērot visvairāk jūsmoja par skaistajiem bumbuļiem (un pret lentām ar' neko neiebilda)!!! Tā lūk :)

Rūķu u.c. mošķu cepures

Šobrīd aktuāli ir visāda veida rūķu aksesuāri. Jau noskrējis tas laiks, kad biju priecīga veikalā nopirkt par lētu naudu nekvalitatīvu, primitīvi sašūtu cepuri ar bumbuli... Tomēr pašas rokām darinātai ir pavisam cita pievienotā vērtība!

Te ir viena no cepurēm, kas piedzīvojusi ne vienu vien cepuru ballīti un bijusi jau aš divās Harija Potera vasaras nometnēs. Faktiski tas jau ir pamatiemesls, kādēļ šī cepure tapa - Harija Potera nometnei (no Mirandas nometņu klāsta). Cepure likumīgi pieder kādai jaukai jaunai dāmai, kurai nometnē bija jāierodas ar šādu aksesuāru. Protams, varēja izlīdzēties ar papīra tūtu vai veikalā nopirkto pliki melno cepuri, kuru pēc nometnes droši vien izmestu un aizmirstu. Lai tā nenotiktu, piedāvājos cepuri uztaisīt neaizmirstamu un te nu tā ir - ieturēta Potera krāsu gammā - tāpēc brūnām rozēm; šīs filmas neskatos un grāmatas par Poteru nelasu, tādēļ esmu ļoti maz informēta par šī jaunekļa gaitām, bet priekšstats bija radies tāds, ka zirnekļu tīkls par skādi nenāks (tikko iedomājos par Zkss, viņai noteikti kas tāds patiktu :D) - tas nu ir tāds romantisks ar rasas lāsītēm. Un kā nu bez zirneklīša - tas no melni baltām pērlītēm sanāca gluži vai dabisks...

 

Lai cepuri individualizētu ar tās īpašnieci - zeltā un pērlēs izšūts viņas iniciālis "N" (meitenei ir ļoti skaists vārds - Nikola). Pārējiem, kas šo cepuri izmanto cepuru ballītēs (atzīstos, arī es vienā Jaungada sagaidīšanas ballē, kur bij jāierodas cepurēs, aizlienēju šo skaistuli), ir viegli izlikties par "Nezinīšiem", vismaz pirmais burts sakrīt...

Nākamajā gadā līdzi ņemamais aksesuārs uz nometni bija apmetnis - to arī šuvu, bet diemžēl neesmu nofotografējusi (tika atdots uz nometni gluži vai silts, tikko pabeigts). Lai pieskaņotos apmetnim, arī cepurei tika veiktas nelielas korekcijas. Būs kādreiz jāizlūdzas apmetnītis uz fotosesiju :)

Otra cepure tapa pagājušajos Ziemassvētkos dēlam uz skolu - viņš klases iestudējumā bija ticis pie "Brūnā Rūķa" lomas, tāpēc prasība bija, ka cepurei jābūt brūnai. Sapratu, ka puikam uzmaukt galvā augstāk redzamo rožu cepuri neizdosies, tad nu nācās viņam gatavot citu. Laika limits bija ierobežots, kā jau mans lielais bērns to pieprot, par cepuri tika paziņots pēdējā vakarā, ka nākamajā dienā tā esot vajadzīga :)

Pirmā reakcija man, protams, bija - tas nav iespējams, kur lai es ņemu brūnu rūķa cepuri (pie tam mājā ir gan zaļa, gan zila, gan n-tie veidi sarkanas rūķu cepures, bet tikai ne brūnas)... Tā nu iedzīta stūrī biju spiesta izkulties no ķezas.

Noziedoju bērna vasaras cepuri un uz tās trīs rindās sašuvu krepapīra strēmeles (tās pagatavot ļoti vienkārši - neizrullētu rulli sagriež plānās šķēlēs, to pēc tam katru atsevišķi atšķetina, visu laiku lokot uz pusēm pie izvēlētā garuma apstājas un viducī sarullē, kā konfekšu papīrīšus rullē ciet; viducītis ir tā vieta, aiz kuras šos pušķus vienu blakus otram piešuj pie cepures). Tā kā brūnais kreppapīrs izgāja viss rullis, melno nācās piestiķēt - otrs iemesls melnajam ir arī tas, ka brūnais kreppapīrs nu ļoti oranžīgs (bildēs tas ir vēl košāks, dzīvē tomēr uz brūno sinepjkrāsu velk). No melnā kreppapīra pāri palika 20 cm gabals - to izmantoju,  lai cepure iegūtu spico pagarinājumu. Visi pārpalikumi no brūnā kreppapīra tika sasieti pušķī.

Te nu ir mans Brūnais Rūķis, kurš nevar laicīgi painformēt, ko un kad viņam skolā vajadzēs. Nez kādi pārsteigumi mani sagaida šogad...