Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!
/Atraitnes dēls, V.Plūdonis/
Kādudien pasen atpakaļ mana dzīve kļuva tik piesātināta ar viskautko, ka sapratu - visam laika un spēka nepietiks. Tā es sāku sevi ierobežot kādos tematiskos rāmjos, lai kādu noteiktu periodu vairāk uzmanības pievērstu kaut kam konkrētam.Šī gada janvārī spontāni radās tēma - VIRSOTNES.
Ar draudzeni pavisam nejauši iekļuvām bijušās viesnīcas Latvija (slinkums meklēt, kā to tagad sauc) pēdējā stāvā, lai paēstu vakariņas. Sen jau gribējām to izdarīt, bet kaut kā nebijām izdarījušas...
Virsotne Nr.1 - ar ko viss sākās 😊
Kad labi paēsts, tad parasti galvā kāda figņa piedzimst 😁 tā nu dzima ideja, ka šogad varētu pievērsties virsotnēm.
Virsotne Nr.2 - augstākais punkts izglītībā
Mēs ar Turīti to doktoru tomēr nosvētījām - desa noēsta, diploms atdots drošās ķepās. Te galvenais bij nesajaukt, kam desa, kam diploms...
Virsotne Nr.3 - pirmais ceļojums ārpus kontinenta un tad nu pa virsotnēm vien
Mūri - tas, protams, ir skaisti, bet dabas krūts kudi skaistāka. Virsotne Nr.4 - Rīgas augstākais punkts - Dzegužkalnā ar skatu uz Vecrīgu (foto tobrīd neuzņēmu, tāpēc vizualizācijai svešs foto, kāds skats paveras no šī punkta)
Virsotne Nr.5 - Baltijas augstākais ūdenskritums - Valaste.
Nebija ne jausmas, ka kaut kas tik skaists tepat kaimiņos pieejams. Varētu pat teikt, simboliska ūdenskritumu virsotne, lai no tiem atvadītos - šis bija arī mans pēdējais ūdenskritumu piedzīvojums šogad vai vispār... kas to lai zina... Viss reiz beidzas. Bet kad beidzas skaistie piedzīvojumi, tad ir neizmērojami skumji. Starp citu - varenais Niagāras ūdenskritums arīdzan šogad satikts.
Virsotne Nr.6 - rokdarbu pasaulē ielauzties knipelēšanas prasmēs ir tikpat kā Everestā uzrāpties. Pat knipelītes te izkārtojušās kā kalna virsotne.
Virsotne Nr.7 - pamēģināju nosēdināt lidmašīnu - protams, nesekmīgi... divreiz...🤪 labi, ka ne pa īstam!
Virsotne Nr.8 - sasniegts arī precīzi desmit gadus atlikts galamērķis - Roņu sala, un, protams, tur uzkāpts arī augstākajā kalnā, augstākajā būvē - skats no bākas terases.
Virsotne Nr.9 - beidzot pārvarot slinkumu un nevēlēšanos ieskatīties patiesībā, ko ēd mūsu lolojumdzīvnieki, mani minči bij' spiesti pāriet uz svaigēšanu. Tas bija ļoti grūts posms mūsmājās - ar bada streikiem un žēliem skatieniem tā plaukta virzienā, kur savulaik sausās barības krājumi glabājās. Bet nu jau, gardi čāpstinot, tiek baudītas īstu plēsoņu cienīgas maltītes.
Galvenā virsotne manā dzīvē arī nesasniegta un nesasniedzama, lai gan likās tik tuvu un pašsaprotami...
Tomēr gads nav pa tukšo pavadīts.
Aizdomīgi daudz sasniegts 🤔
