Manas meitiņas pats, pats, pats pirmais zīmējums (krāsojums)
Izņemot tos pāris triepienus ar pirkstiņu, viss pārējais ir tapis spontāni ar piedurkni :) Tā nu ir, ka lieliem māksliniekiem otas nav vajadzīgas - galvenais, lai māksla nāk no sirds!!!
Mans nopelns šajā pasākumā ir tas, ka tomēr spēju noturēties pretim kārdinājumam, un neiejaucos tapšanas procesā - ar lielo bērnu pieļāvu milzīgu kļūdu, vienmēr pielabojot, pabeidzot un "palīdzot" uzzīmēt, pēc kā viņš vēl joprojām nezīmē un pat nekrāso krāsojamās grāmatiņas. Tagad, ja vajadzēs, sasiešu sev rokas, bet ļaušu bērnam pašam radīt tā, kā viņš to jūt, māk un vēlas. Tāda ir mana dzelžainā apņēmība!
Kamēr atelpas brīdī priecēju aci pa i-net jaukumiem, mans bērns ir atradis manus smukos kamolīšus un sastrādājis šo:
Ir acīmredzams potenciāls - tikai vēl neesmu noskaidrojusi - uz ROKDARBIEM vai uz NEDARBIEM??? Man gribas ticēt pirmajam variantam, bet lielais bērns nokonstatēja otro variantu. Baidos, ka viņam varētu būt taisnība...
Labi vismaz, ka šodien kaķi vēl neko nav sagāzuši un sapostījuši, bet tikai tā mīļi gulšņā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru