Advente (Advents)

...kā izrādās, pareizi šo vārdu esot lietot vīriešu dzimtē - Advents (kā kompromiss valodnieciskajām batālijām rasts, ka Advents kā vīrišķais lielais etaps sastāv no četrām adventēm, kas ir sievišķie īsie posmi)...

Es adventes vainagus netaisu jau sen, un arī agrāk, kad to darīju, tā bija drīzāk sportiski estētiska rosība - ar domu, kāds šogad iznāks... Bet tā īsti ne Adventa laika, ne vainaga, ne sveču nozīmi nekad neesmu zinājusi. Šogad (tas arī mani pašu izbrīna) pirmo reizi aizdomājos, ka neko nezinu par šo laiku, tāpēc pameklēju tīmeklī informāciju. Pieļauju domu, ka bez manis ir vēl kāds, kas nezin Adventa laika nozīmi, tāpēc iecitēšu īsumā būtiskāko ko atradu:

Šis vārds cēlies no latīņu vārda “advenire” - atnākt.

Baznīca māca, ka Adventes laiks jāpavada klusumā, dziļās pārdomās un lūgšanās. Tas ir laiks, kad katram pašam sevī jānožēlo grēki un jāpiedod visiem vienādi − gan pāridarītājiem, gan tiem, uz kuriem dusmojamies.

Advente ievada baznīcas liturģiskā gada Ziemassvētku ciklu, kurš ilgst līdz Lieldienu cikla sākumam - devītajai svētdienai pirms Lieldienām. Četras nedēļu svētdienas Adventes vainagā tiek iedegts arī svētā laika simbols - svece.

Vārds «advents (arī advente)» ir cēlies no latīņu valodas adventus un tulkojumā nozīmē nākšana, atnākšana, tuvošanās.

Adventes laika liturģiskā krāsa ir violetā, un šis tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai pasaulē.

Adventes vainags, ko daudzi darinās vai iegādāsies, nav tikai skaista lieta, kas greznos mājas un priecēs bērnus. Vainagam ir ļoti dziļa reliģiska un simboliska nozīme. Tā ir himna dzīvības noslēpumam, himna Kristum. Kristus ir patiesā gaisma, kurš ir nācis, lai uzvarētu tumsu un nāvi.

"Aplis, ko veido adventes vainags, kopš senseniem laikiem simbolizē mūžību un vienotību. Vainagam ir gredzena forma un nozīme: tā ir uzticības zīme Dievam un viņa apsolījumiem".

Adventes vainaga dekorēšanai var izmantot sarkanas vai violetas lentes. Sarkanā krāsa simbolizē Jēzus mīlestību uz cilvēkiem, violetā - grēku nožēlu un atgriešanos līdz Kristus otrreizējai atnākšanai.

Četrām svecēm adventes vainagā ir sava nozīme: pirmā tiek saukta par pravieša sveci (cerība, kas ir Kristus), otrā ir Betlēmes svece (universālais aicinājums uz Pestīšanu), trešā - ganiņu svece (prieks) un ceturtā - eņģeļu svece (mīlestība).

Atbilstoši baznīcas tradīcijai šīs sveces ir violetā krāsā, jo šī ir adventes kā gavēņa laika krāsa.

Viens no spēcīgākajiem adventes laika simboliem ir gaisma - gaisma, kas spīd tumsībā. Gaismas priekšā tumsa atkāpjas. Gaisma nav savienojama ar tumsu tāpat, kā labajam nav nekā kopīga ar ļauno. Ja Kristus atnestā gaisma izgaismos manu dzīvi, tad tajā vairs daudz kas nevarēs būt tāpat kā agrāk, tāpat kā vienmēr, kā labi ierasts.

Četras sveces simbolizē četras nedēļas - četri pakāpieni ceļā uz Ziemassvētkiem. Sveces gaisma iezīmē gaismas ienākšanu tumsībā, un ar katru brīdi, katru nedēļu gaismas kļūst aizvien vairāk.

Saskaņā ar senām tradīcijām vainagam ir divas nozīmes - karaliskā un uzvarētāja. Priežu vai egļu zari, ko izmanto, pinot vainagus, vienmēr ir zaļi, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Tradicionālā adventes krāsa ir violeta, kas norāda, ka gaidāms ķēniņš, kā arī to, ka tas ir gavēņa laiks.

Šis ir klusuma un pārdomu laiks, kas mūsu ģimenē sakrita arī ar kādu nozīmīgu notikumu - vakar kapiņos apglabājām savu mīļo Cēsu radiņu pelnus. Augusta sākumā viens pēc otra mūžībā aizgāja mana tante un onkulis. Tas nevilšus radīja pārdomas par tēmu: "kopā novecot un nomirt vienā dienā". Tā ir tāda kā mīlestības simbolika, ka īstā otrā pusīte ir tā, ar kuru gribam ne tikai izklaidēties jaunībā, bet arī novecot kopā... Maniem radiņiem tā arī ir izdevies - atrast vienam otru, nodzīvot dienu dienā gan saticībā, gan sadzīviskos sīkumos un sarast kopā tik ļoti, ka vienam bez otra šī pasaule nav iedomājama. Tā nu ar divu dienu starplaiku viens aiz otra tie devās aizsaulē - onkulis vēl paspēja noorganizēt bēres savai sieviņai, un tad arī viņa sirsniņa apstājās... 

Tā mums sanāca dubultas bēres, dubultas atvadas, vienlaikus skumji, bet tai pat laikā arī ir tāds miers, ka viņi abi ir kopā. 

Man nav daudz radu, Cēsu radiņi bija pēdējie, ar kuriem sarakstījos, savstarpēji sūtījām apsveikumus visos svētkos. Jau savā dzimšanas dienā izjutu tukšumu pastkastītē, bet nu nāk Ziemassvētki - pirmie, kuros vairs nesaņemšu mīļu kartiņu ar tik ierasto skaisto rokrakstu no Ritas tantes un Fredonkuļa...

Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma…

Laikam pienācis laiks no viņiem tā pa īstam atvadīties...

Šī, acīmredzot, ir tā Adventa sajūta - kluss pārdomu laiks, nevis drudžaina, spožuma un trokšņu apdullināta nēsāšanās pa lielveikaliem.

Klusu sirdsmieru vēlot, gaidīsim Ziemassvētkus!