ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris

Jau vaļā ziemai vārti

... tā sākas A.Austriņa dzejolis "Ziema". Šodien patiešām ir sajūta, ka ziema atvērusi vārtiņus un nāk mierīgi, klusi, nenovēršami...
Sapņo zem sniega kroņiem
Mežā egles un priedes
Tikai uz baltā ceļa
Melnas ratu sliedes
 
 
 
 


Mirdz laukos sniegs tik balts un neaizskarams,
Ka nolaisties tik reta pārsla drīkst:
Kā šūpojams kas būtu, maigi skarams,
Un gaisos, liekas, eņģeļu spārni švīkst.

Šodien apsnigušais pagalms aicināt aicināja ārā. Kopā ar meitiņu devāmies ziemas priekus baudīt uz Biķernieku mežu. Jā, esam no tiem laimīgajiem, kas dzīvo salīdzinoši tuvu šim brīnišķīgajam dabas veidojumam, tāpēc nereti varam aizbēgt no pilsētas kņadas.
Un jā, es nebiju vienīgā, kas ar fotoaparātu kaklā centās iemūžināt šo skaistumu. Nevilšus ieraudzīju kādu jaunieti, kas ar fotostatīvu rokā mērķtiecīgi devās mežā iekšā, neba nu sēņot. Viens otru gluži labi sapratām, kaut arī mūsu ceļi šķīrās, mērķis mums bija kopīgs, ko apzīmogojām ar viegli pamanāmiem smaidiem :) 

Par skādi, mūsu pilsētnieču rati nu nemaz nav paredzēti pastaigām pie dabas krūts. Tā nu iestigām diezgan pamatīgi un pastaiga pa mežu aprobežojās vien ar tā skaistuma apbrīnošanu turpat meža maliņā. 
Manai meitiņai šī ir otrā ziema, bet tā pa īstam sniedziņu apbrīnot, pataustīt, iepazīt viņa sāk tikai tagad. Un patika :)
Snigt bija pierimis, tā nu mēs to birdinājām pašas. Meitiņa priecājās par pašas radīto dabas parādību - snigšanu...

Mājā nākot jau sāka satumst un tikai atpakaļceļā ieraudzīju, cik skaista ir mana ikdienas pastaigu iela! Mierīga, piesnigusi, bez steigas pārvietojas mašīnas un cilvēki. Sniedziņš vizuļo apgaismes stabu dzeltenīgajā gaismā. Mūsu apkārtnē nevar sūdzēties par koku trūkumu - to ir gana daudz, tādi apsniguši tie gandrīz pilnībā aizsedz mājas un sajūta nemaz vairs nav rīdzinieciska.
Pa dienu biju pārņemta ar domu, ka jāiet uz mežu, tā nesos uz to, ka nemaz neapskatījos apkārt. Izrādās, nekur  nav jāskrien, tepat pie mājas ir skaisti. Pat labāk, nekā tur mežmalā... Nu kāpēc vienmēr tiecamies uz turieni, kur mūsu nav (un kur mūs nemaz negaida), kāpēc liekas, ka tur viss ir skaistāk, labāk, vilinošāk... 

Lai arī jums izdodas atrast skaisto sev līdzās!

8 komentāri:

Anna teica...

Jā, klausoties ziņas televīzijā, lasot šeit šos jaukumus, saprotu, ka tiešām dzīvoju Dienvidos...Smieklīgi jau izklausās, ka vienā mazā Latvijā ir tik atšķirīgi klimatiskie apstākļi, bet tā nu tas ir...Mums tāda tiko jaušama pūciņa uz taciņām, bet tas arī viss...
Paldies, ka palaidi mani pastaigāt pa Biķernieku mežu- senākos laikos tur biju bieži sastopama...

Laine teica...

Jā, sajūtas man ar` līdzīgas par to sniegu... Ziemas pasaka! Uzreiz kaut kā viss liekas tik kluss un mierīgs, vaine?

MAna meitenīte vēl nepaguva sniegu ieprovēt - šodien obligāti iziesim baltajā pulverī padraiskoties!

Inese teica...

Anna - lūdzu, lūdzu, Biķernieku mežs ir atvērts apmeklētājiem :)
Un es ta domāju, ka tā baltā bilde tavā blogā ir ar šīgada sniedziņu... Starp citu, jocīgi gan, jo manai mammai laika apstākļi parasti ir tādi paši kā Bauskā un pie viņas ir sasnidzis (es gan nepajautāju, cik biezā slānī)

Laine - mums te Rīgā nereti gadās, ka nokūst ātrāk, nekā uzsnieg, tāpēc vakar jozām ko kājas nes, kamēr vēl sniedziņš nenokūst acu priekšā :)
Lai taviem draiskuļiem jauka sniegošanās! (nez kā tev izdodas viņus noturēt istabā...)

Aija Elliņa teica...

Skaisti un jauki!

Inese teica...

:) jā, tikai šodien mazā Čiepa klepo un puņķojas (tā jau jutu, ka jāskrien sniedziņš izbaudīt, man gan bija bažas par to, ka tas nokusīs, nevis meituks apslims :(, bet gadījās šitā...)

Anna teica...

Urrā! Nu jau arī mūsu pusē mazliet vairāk sniedziņa...lēnām, lēnām kļūst arvien vairāk ...

Elīna teica...

Arī es savā bērnībā slēpoju un braucu ar ragaviņām pa Biķernieku mežu!

Inese teica...

Nu re kā, ja jau pasaule ir maziņa, ko tad pa Latviju lai saka :) Izrādās tepat vien esam bijušas kopā (es bērnībā dzīvoju otrpus Biķernieku mežam un stipri tuvāk nekā tagad :D)