Esmu ievērojusi, ka pēdējās modes tendences liecina - adīta vai tamborēta sedziņa ir tas, ko māmiņas saviem mazuļiem tomēr cenšas uzmeistarot (vai vismaz plāno to izdarīt). Te nu es ne ar ko neatšķiros - arī manai meitiņai ir silta, ar māmiņas mīlestību darināta sedziņa :)
Kā jau parasti ar mani notiekas - vienā rokdarbu tehnikā nespēju iekļauties: tā nu adītā sedziņa tika arī aptamborēta un vēl pa virsu apauga ar izšuvumu.
Šīs sedziņas lielākā vērtība gan ir emocionālā bagāža - tā tika adīta brīdī, kad mana mazulīte bija slimnīcā un es līdzās viņai pārkreņķējusies līdz ārprātam. Tad nu vienīgais glābiņš bija palūgt, lai man uz slimnīcu atgādā adatas un dzijas ficītes - zemapziņā jutu, ka šis būs īstais stresa noņemšanas veids. Tā arī bija, caurām dienām tik klikšķināju adatas un aprūpēju savu mazo Sirsniņu. Rezultāts tīri feins: nomierinājusies mamma un silta sedziņa!
Ar pilnu atbildības sajūtu varu apliecināt - adīšana nomierina. Tiem, kas par to vēl šaubās, novēlu izmēģināt, bet vairāk tomēr novēlu nenonākt situācijās, kad tas būtu jāizmēģina :)
Ir jau, protams, daudz kļūdiņu, kā nekā darbiņš tapis stresa apstākļos: pīnītes savilka sedziņu šaurāku, tamborējums šai dzijai absolūti nav piemērots (bet nav arī izārdāms, mohēra), zaļas krāsas dzijas manos krājumos bija tikai divi toņi un ne īpaši saderīgi, lai veidotos mierīga krāsu pāreja... Tā nu atskaitījos par kļūmītēm, lai citi, gudri cilvēki būdami, mācītos no manām, t.i., svešām kļūdām.
Un tomēr sedziņa ir neizsakāmi mīļa, silta un viena vienīga neatkārtojama. Tā mums vienmēr ir līdzi ratos un ne reizi vien ir izlīdzējusi mainīgajos laikapstākļos.
Un tomēr sedziņa ir neizsakāmi mīļa, silta un viena vienīga neatkārtojama. Tā mums vienmēr ir līdzi ratos un ne reizi vien ir izlīdzējusi mainīgajos laikapstākļos.
12 comments:
Man tas izšuvums ļoti, ļoti patīk! Man vispār patīk izšuvumi! Un gandrīz apraudājos, lasot, ka esat pabijušas tādā neapskaužamā situācijā... Bet redz, cik rokdarbam ir liels spēks - tas pat ļauj aizmirsties grūtā brīdī!
:) paldies - izšuvums idejiskā līmenī visu laiku grozījās pa galvu, kamēr adīju, tāpēc jau viducītis tika atstāts domas lidojumam.
Situācija patiešām neapskaužama, noskatīties uz savu divu nedēļu mazu bērniņu, kas sadurstīts ar sistēmām. Man psiholoģiski trakākais bija atkārtojuma moments, jo pirmais bērniņš arī mēneša vecumā bija tajā pašā nodaļā, pie tiem pašiem ārstiem - tā ka viss notika otro reizi pēc tā paša scenārija ar 8 gadu intervālu, bet izrādījās, ka nepavisam tam nebiju gatava.
Par rokdarbiem domāju, ka ne tik daudz aizmirsties, cik sakārtot domas, kamēr pirksti darbojas, arī galvā faili sakārtojas - bet tas jau nostrādā tikai tādām kā mēs, pozitīvi trakām rokdarbniecēm :)
Nu superīga sedziņa. Nebiju tādu variāciju vēl redzējusi. Es ar vislaik taisījos uzadīt savam puikam sedziņu, sapirkos dziju, izpētīju modelīšus, bet beigās tik jaciņu un zeķes uzadīju.
Izšuvums ļoti patīk. Un tās divkrāsu zaļlapiņas man sevišķi tīk, jo mana mamma un vecmamma kādreiz tādā stilā izšuva galda sedziņas, vidū gaišāks, apkārt tumšāks. SMUKI!
Saprotu par sistēmām :( Es pēc ķeizara arī 3dienā izbaudīju, ko nozīmē bērns pie sistēmām...visas sāpes zūd, un var pat skriet pa koridoriem, kad vajag, kad sirds sāp, kad nevar ne gulēt, ne paēst, neko, kad ir tik liels stress!
Droši vien šo sedziņu noliksi pie īpašajām, pie pirmajām drēbītēm, grabulīša, kurpītēm :) Vai ne? Un kādreiz izstāstīsi meitai, kāda vēsture sedziņai. Un meitai šī sedziņa būs ļoti mīļa, tik ļoti, ka sasegs arī savu bērniņu !
Inese, mammas adītās sedziņās nemēdz būt ''tehniskas kļūdas''- vienalga kāda tā būtu- tā ir mīlestības pilna, silta un laba... Un it sevišķi, ka Tavējā ir sanākusi ļoti ļoti skaista ar visu izšuvumu un pīnēm!
Starp citu, mana bloga pats pirmais ieraksts arī bija par bērnu sedziņu... ir tajā kaut kas īpašs!
Zkss - žēl, ka tev ar kas līdzīgs bijis jāpiedzīvo :(...
Kad rakstīju rakstiņam pirmo teikumu, tad arī attapos, ka ir māmiņas, kuras šo plānu neīsteno, tāpēc iekavās ierakstīju arī šo otro situāciju :) Bet dziju tomēr izmantoji citiem mērķiem...
Es glabāju visas lietiņas, ko pati darinu vai ko mamma darinājusi, jo tās visas ir īpašas. Par atmiņām gan ir tā, ka varbūt nemaz i negribētos to visu atcerēties
Ļoti ceru, ka meitiņa pati cakinās savam bērniņam - tad viņa būs trešā paaudze rokdarbu gēnam :D
Aija - paldies par atgādinājumu, ka māmiņu darinājumā galvenais ir mīļums, nevis tehniskais izpildījums. To jau zemapziņā tāpat zinu - tieši tāpēc tā arī neesmu izlabojusi tās saucamās "kļūdiņas", piemēram, lai arī no mammas dabūju vajadzīgās krāsas zaļu dziju, kas bija ideāli piemērota manai sākotnējai iecerei - tomēr to dziju izmantoju citam mērķim, jo roka necēlās labot izšuvumu, kas jau bija tapis :)
Tās kļūmītes galvenokārt norādīju citiem, lai rēķinās gan ar pīņu savilkumu, gan ar tamborējumu, ka ne vienmēr tie attaisnojas un ne vienmēr iznāk tā kā iecerēts - tas nemaz nemazina manu prieku un gandarījumu par manis paveikto...
P.S. Apskatījos arī Tavu sedziņu :D - bildē izskatās skaists rudenīgs tonis - īstenībā mana sedziņa arī ir izteikti rudenīgos siltos oranži sarkanos toņos, bildē gan izceļas vēsi lillīgi sarkanais... (vasarā, kad pētīju n-tos blogus, pirms uzsāku savējo, Tavējo biju izstaigājusi krustu šķērsu un tomēr šodien konstatēju, ka tik daudz ko esmu palaidusi garām... Ko mums nodara informācijas pārbagātība!!!)
Protams, Inese, lai izlasītu visu blogu, kas interesē VISU informāciju, man liekas, ka gadam jāpaiet! :) Bet tāpat interesanti kādreiz uzsist blogā uz kādu arhīva materiālu un atrast ko interesantu!
A man zila dzija. Debeszila sedziņai bij domāta. Bet bija debeszila jaciņa un zeķītes.
... hm, ļauj minēt, vai tik tev nav dēlēns???
Un tad vēl tavā blogā tās trasītes un mašīnu rotaļlaukumi...
http://aijaslietas.blogspot.com/2010/07/ka-es-atsaku.html
:D jau paspēju "izklāties"
:D re kā tevi paķērām uz māmiņjūtām :)
Bet mūsējie takš ir gandrīz vienaudži, manai meitiņai ir 1,2 g. ar nelielu astīti!!!
aha, tad jau tā sanāk:) Gan kādreiz pa ballītēm kopā ietusēs:)
Ierakstīt komentāru