Kas tā ir par sajūtu, ka bez VIŅA vairs nevari ne ēst, ne gulēt... Nu, protams, ka MĪLESTĪBA!!! Un mīlestība, kā zināms ir atkarība. Tā nesaudzē nevienu. Tā nu gadījās arī manai Meitiņai Peciņai šādā atkarības stāvoklī iekulties :)
Kas tad ir tas noslēpumainais VIŅŠ? Tas ir kāds pavisam sens (negribas lietot vārdu "vecs") segas pārvalciņš, kurš, kā izrādās sākotnēji ir nokalpojis manai vecmammai kā segas pārvalks (pie tam patiešām labi nokalpojis...), pēc tam pāršūts uz bērnu sedziņas izmēriem un nu pārtapa par Mākonīti.
Bet nu visu pēc kārtas...
Kopš pirmā bērna agras bērnības mūsmājās ir iegājies par "Mākonīti" saukt bērna sedziņu - tā ir mīksta un pufīga un kā jau pienākas dēliņam - tā bija maigi zilā pārvalciņā. Patiešām izskatījās pēc mākonīša. Pēc tam jau mainoties pārvalciņiem, mainoties krāsām, nemainīgs palika "Mākonīša tituls". Nu ir meitiņa, nu Mākonītis ir citos toņos (kaut gan manas mammas šūtais gaiši zilais pārvalciņš arī vēl ir saglabājies)...
Pat neatceros, kurā brīdī meitiņa savu sedziņu tā iemīļoja, ka sāka to pieprasīt arī ārpus gulēšanas nodarbes. Skaidra pazīme, ka bērniņš grib gulēt, bija tad, kad meitiņa aizrāpoja, pēc tam jau aiztipināja pie savas redeļu gultiņas un ar rociņu mēģināja izķeksēt sedziņu :)
Bet viens no segas pārvalciņiem kļuva tik īpašs, ka pati sedziņa nav vajadzīga, vajadzīgs vienīgi VIŅŠ - vienīgais un neatkārtojamais oranžais pārvalciņš, kas nu jau ilgu laiku tiek saukts par "Mākonīti", kaut sedziņa tajā iekšā vairs nav. Kur nu iekšā - tas ir tiktāl nolietojies, izdilis un izplīsis, ka tam vairs nav iekšas. Ir tikai ar katru dienu aizvien vairāk plīsuma joslu un tas sāk izskatīties patiešām baisi...
Bet meitiņai patīk - izmest to nekādā gadījumā nedrīkst. Zinu, ka meitiņai nav nozīmes, cik briesmīgi tas izskatās, galvenais, ka tas ir tas pats mīlīgi mīkstais, ņurcāmais Mākonītis. Un nu to vajag visās nodarbēs - ēdot tam jābūt blakus, guļot, pats par sevi saprotams, arī, skatoties televizoru, skraidot pa māju, rotaļājoties - visu laiku turpat blakus ir arī Mākonītis. Pat nofotografēt neizdevās, meitiņa tūlīt pat parādīja, ka tas ir VIŅAS un nevienam to neatdos :) Maliņā bildītē redzams viens no biežāk novērotajiem skatiem, kā noskrandis auduma gabals seko meitiņai pa pēdām visur, kurp vien viņa dodas :)
Tāpēc bija jādomā, kā to reanimēt... Bet bija tik bail tam ķerties klāt, jo nedod Dies, sabojāšu tik svētu un neatvietojamu lietu!
Pirmā doma par pārvērtībām radās ieraugot Ingas Zaķīti (kāda sagadīšanās - arī Inga nupat nodarbojusies ar meitiņas segas pārvalciņa "glābšanu" :D) - ar to man bija skaidrs, ka pārvalciņam (precīzāk pārpalikumiem no pārvalciņa) noteikti jāsaglabājas ņurcāmā, plakanā formā, nedrīkst arī pārāk mainīt tā svaru, ņemot vērā, ka meitiņa to visu laiku staipa līdzi un tā izmēriem jākļūst kompaktākiem, lai nevelkas metru aiz meitiņas :) Tā nu uzdevuma vadlīnijas skaidras - sākās domāšanas process, kādā zvērā pārtapināt pārvalciņu...
Kaut kā uz zvēru pusi nemaz nedomājās, bet atmiņā uzausa viena no manas bērnības mīļajām dziesmiņām "Mākonītis un Mākonīte" - te tā ir, atradu ar visu multenīti (te ir kopā trīs multenītes, "Mākonītis un Mākonīte" sākas 2:57 minūtē)
Un tad jau idejas nelika sevi gaidīt - izdomāju, ka viducītī būs mākonīša forma, bet apkārt ņurcāmi volāni. No līdzīga audumiņa meitiņai krājumos bija arī paladziņš - zaļganā krāsā - to arī nolēmu noziedot. Nu jau kad biju nonākusi līdz divu krāsu apvienojumam, izkristalizējās ideja, ka var sanākt abu dzimumu mākonīši: VIŅŠ un VIŅA. Tā arī sanāca :)
Pietiek man te pļāpāt, lai runā paši mākonīši
Uzzīmēju mākonīša aprises un meitiņa tūlīt ņēmās "pielabot", lai viss būtu uz "FF" :)
Mazā māksliniece jau manāmi pagurusi no smagā darba :)
Bet te jau smaidīga savu Saimniecīti sagaida Mākonīte
... un tikpat smaidīgs un galants Mākonītis
Tādi tie ir svētku (t.sk., fotosesijas) brīžos, bet šāds tas visticamāk izskatīsies ikdienā :)
Sanāca ļoti interesants veidojums, jo viducītī ir sintapona oderīte, kas rada sedziņas efektu un silda, kad to uzklāj uz sevis. Volāniņi ir 20 cm plati - pietiekami, lai tos varētu ņurcīt un burzīt.
Kopējie izmēri: mākonīša viducītis ir 30x40 cm, plus uz visām pusēm 20 cm volāni - t.i., 70x80 cm - meitiņa uz tā var arī apgulties, kā uz matracīša. Tātad - to var ņurcīt, staipīt (nu pa zemi vairs nevelkas), ar to var apsegties un uz tā var apgulties :)))
Procesā visgrūtākais izrādījās banšu piešūšana (Mākonītei matu lenta, Mākonītim kakla rota) - tās ir uz vienu dūrienu. Mokoties ar caurduršanu, vienbrīd jau domāju, ka vajadzēs vien lūgt pēc rupja vīrieša spēka, bet pirms vēl paspēju pasaukt vīrieti, fonā izdzirdēju tā šķendēšanos, ka esot salauzis putekļu sūcēju :) Sapratu, labāk ar Mākonīti tikšu galā pati, citādi, kas to lai zin, kā viss būtu beidzies :D
Tā noslēdzas mana Mīlestības nedēļa ar vienu lielu mīlestības darbiņu. Priecājos, ka uzsāku šo tematisko nedēļu, jo tas lika sarosīties katru dienu piedomāt, ko tādu mīļu vēl padarīt :) Šis nu patiešām man bija ļoti nozīmīgs darbiņš, jo neizdošanās rezultāts būtu bijis briesmīgs. Es pat drošības pēc pārpalikušās oranžā auduma skrandiņas saglabāju - ja nu gadījumā Mākonītis Princesei neiepatīkas, tad būtu šuvusi "pečvorku" no atlikušajām lupatiņām :)
Starp citu, pirmo reizi ieraugot Mākonīti, meitiņa to aizmeta prom, bija jau sagurusi un sakreņķējusies, un tāds jauninājums to nemaz neiepriecināja. Tad gan jau sabijos, ka nu ir dimbā... Bet pēc čučumuižas atklājās, ka jaunais veidols itin nemaz netraucē un visas dienas garumā Mākonītis bija ierasti mīļš un nepieciešams līdzgaitnieks :))) Tagad čuč kopā ar meitiņu...
Dikti gari šoreiz sanāca - atvainojiet, bet bija daudz ko teikt un daudz kas palika nepateikts...
20 comments:
Inese! Es vienkāši apbrīnoju tavu spēju rakstīt, rakstīt, rakstīt tik skaisti, ka tiešām nesaprotu, ko Tu meklē savā skarbajā profesionālajā dzīvē.
Bet šīs bērnu lietas ir tik "smalkas"...es lasīju, bet ar katru rindiņu mana sirds drebēja aizvien vairāk: "Vai pieņems, vai pieņems?" Tas taču ir tik smalki- uztrāpīt to īsto sajūtu un veidolu, kas bērnam ir tik svarīgi! Bet mammas sirds ir zinājusi...Prieks par jums abām, meitenes!
Es arī lasīju kā detektīvu... Ļoti skaisti un galvenais, ka pieņēma! Atbildības pakāpi saprotu labi, jo vienreiz pāršuvu meitai nodriskātu mīļoto lāci.
:))) Inese! Tik ļoti pa smuko un mīļo! :)) Riktīgi feina Tev ideja par mākonīšiem! Turklāt divatā, nē trijatā - aizmirsu par mazo saimniecīti, viņi varēs tik daudz ko interesantu sadarīt un piedzīvot! :))) Un, kas zin - iespējams, ka šo Tavu stāstu viņa kādreiz stāstīs savai meitai...:)))
Jauku jauno nedēļu! :))
Skaisti,un galvenais, ka bērns un mammīte ir apmierināti ar rezultātu.
Labs stāsts un skaists rezultāts un galvenais, ka bērns apmierināts!
Manējam lielākajam bija iemīļota lupatiņa, kuru viņš bija atradis ... manā šūšanas lupatu atgriezumu kaudzītē- dabīgā zīda krāsaina lupata no vienas manas blūzes :))))) Ir neskaitāmas bildes, kurās viņš ir ar to nobildēts :D.
Ak!Cik skaisti, sirdi aizkustinoši un galvenais cik daudz tajā visā Mīlestības!!!!Un cik pasakains rezultāts!Ļoti, ļoti patika gan stāsts, gan darbiņš!!!!!
paldies, mīļās meitenes, par mīļiem vārdiem :)
Man pašai tāds atvieglojums un prieks par padarīto. Sirds tā trīcēja, ka darbiņu nepārtraukti atliku uz citu reizi, līdz beidzot sestdien pa dienu ar Pelīti pazīmējām mākonīti, tad jau sagriezu pirmās strēmeles volāniem (lai vairs nav atpakaļceļa atrunām), atstājot vēl nelielu gabaliņu, ko meitiņa staipīja savās ikdienas gaitās un tikai vēlu vakarā, kad meitiņa čučēja, ķēros pie lielajiem darbiem, lai jau no rīta būtu gatavs... Protams, neuzspēju, jo naktī dudināt šujmašīnu likās negodīgi pret kaimiņiem :) Tā ka no rīta uzreiz ķēros pie vīļu nošūšanas un tad gan bija gatavs :)))
Kāds man šorīt bija prieks ieraugot, ka meitiņa ar jauno Mākonīti tipina :) Laikam tiešām ir pieņemts un akceptēts :D
Tik mīļi!Patiess!:))
Tu esi tik dvēseliska māksliniece!Un ik viens no Taviem darbiņiem tiek veikts ar milzu mīlestību (:D ;) ) -tas staro pat no datora ekrāna!
Pārvalciņā tak uzkrājusies milzu mīlestība!
Man ienāca prātā,ja emuāriem tiktu piešķirti tituli,tad Tavs noteikti tiktu pie " dvēseliskākā emuāra" !Vismaz no manas puses noteikti!
ļoti skaista un oriģināla ideja, un galvenais tik mīļi viss :)))
Tik mīļš stāsts par tik mīļu lietiņu! Bērna novērtējums jebkurai lietai ir vissvarīgākais.
Piekrītu visām, kas saka, ka Tu māki tik dvēseliski un sirsnīgi visu apstāstīt....
Mākonīši ir ģeniāli pārvalciņu, paladziņu pārtapinājumi!!!! Pazīstu šo mīksto, daudz valkāto kokvilnas struktūru, to nevar aizstāt ne ar ko.
Forši, ka meitiņa pieņēma!
Ļoti mīļi un sirsnīgi mākonīši,tādus vienkārši nevar nemīlēt.Un,ja vēl tur ielikta mammas mīlestība... Noteikti Tava meitiņa atcerēsies šo mākonīti kā skaistu bērnības atmiņu, kad paaugsies. Un ,kas zin, var būt vēl mākonītis tiks nodots Taviem mazbērniem.
ļoti, ļoti simpātisks mākonīšu pāris:)
Ak...! Visiem iepriekšējiem komentāriem (par dvēseliskumu, mīļumu un sirsnību) piekrītot, vien piebildīšu, ka mākonīšu sejiņas Tev izdevušās ļoti mīlīgas un draudzīgas!
Es bērnībā (un joprojām) biju ļoti piekasīga leļļu un dzīvnieciņu sejiņām - tādā nozīmē, ka bieži tajās bija kaut kas bailīgs. Nezinu, kāpēc. Un man nekad nav patikuša lupatu lelles - man tās šķita baisas :) Laikam tāpēc, ka izšūt mīlīgu sejiņu ar roku ir liela māksla un ne visiem tas izdodas!
Ar šādiem mākonīšiem noteikti arī es negribētu šķirties!
Redz, man pat vairs nav oriģināla apzīmējuma, jo visos iepriekšējos komentāros viss jau izteikts :)
Kā cilvēks no aizjūras varētu teikt - "extremely cute" :))
paldies, meitenes, nu pavisam samulsu - tik mīļi komentāri!!! Sirsnīgs, sirsnīgs paldies jums visām :)
Audumiņa struktūra patiešām ir tik maiga, mīlīga un, manuprāt, jau tik trausla... Ļoti jau gribētos šo brīnumu saglabāt ilgāk, bet spriežot pēc pirmo divu dienu slodzes, drīz sāksies lāpīšana :)))
Par leļļu sejiņā, pilnībā piekrītu - man arī agrāk t.s. "lupatu lelles" biedēja tieši sejiņu dēļ. Šobrīd gan jau daudzos blogos redzamas mīlīgas un jaukas lellītes (tepat Ilzei, Tati u.c.), tā ka pamazām jau sāku iemīlēties arī auduma lellītēs. Bet pati gan ilgstoši briestu savai pirmajai, jo tieši no sejiņas baidos... Mākonīšiem abiem actiņas iešuvu un tad trīcošu sirdi zīlēju: šūt vai nešūt mutītes, ka tik nesabojāju. Tad apņēmības pilna ar vienu vēzienu katram iešņāpu smaida līniju un konstatēju, ka nav nemaz tik slikti, tad arī ar diedziņu iešuvu - galvenais tai meditācijas procesā pilnībā atdoties radošajam garam un nemēģināt pa visām varītēm to pielabot :)
Sejiņas tiešām tik mīlīgas, ka paskatoties vien jau smaids plecu platumā :D
Ļoti mīļi, gan stāsts, gan Mākonītis :)
Pilnība piekrītu visam teiktajam! Burvīgs rezultāts un stāsts! Noteikti saglabā saviem nākamajiem mazbērniem,, lai cik tur arī ielāpiņu nerastos virsū. Zini, Francija gandrīz visiem bērņukiem bērnība ir kāda mīļa lupatiņa, no kuras šie negrib šķirties ilgi...
Vēl aizmirsu piebilst, ka "Mākonīša" sejiņa man uzreiz atgādināja rozā burbulīti-mākonīti no multenītes "Fantadroms", kura bērnībā (ok, neliegšos... joprojām!) bija viena no manām mīļākajām multenēm :))
Man vienmēr šķita, ka tas ir tipisks mīkstais, mīļojamais burbuļ-mākonītis :))
Tieši tāds, kā Tavējie!
** Un piekrītu, ka mūsdienās dažos blogos ir redzētas lupatu lellītes (un citi zvēriņi) ar mīlīgām sejiņām! Iespējams tāpēc, ka tiek šūtas mammu pašu rokām, ar lielu mīlestību un rūpību (atšķirībā no masu produkcijas).
:) :) :)
Arī es ar drebošu sirdi izdzīvoju Tavu sirsnīgo stāstu. :c) Paldies par dalīšanos!
Un man varbūt kā puikas mammai labāk patīk galantais Mākonītis. :c)
Lasīju Tavu stāstu- no tā starot staro Mīlestība (un tieši ar lielo burtu?) Galarezultāts ir burvīgs. Un droši vien jau nav nemaz tik svarīgi, par ko tieši pārtapa tik mīļais pārvalciņš- galvenais, ka tas ir pārmantojis visu to labo un mīļo enerģiju, jo citādi Tava meitiņa to nemaz nebūtu pieņēmusi. Man jau liekas, ka pārtapšanas laikā tas vēl papildinājās ar jaunu Tavas mīlestības starojumu un bērns to sajūt.
Bet arī mums pieaugušajiem ir lietas, kuras mīļas un ar laiku kļūst tikai mīļākas... šādās lietās mēs uzkrājas mūsu enerģija- tā labā, tā mīļā...
Ierakstīt komentāru