Kam plaukstas lieluma pavasaris, bet kam - visa pasaulīte :)
Kādā mākslas terapijas nodarbībā bija jāizveido sava ideālā pasaulīte ar sev nozīmīgām lietām un/vai simboliem. Laika limits parasti ir ļoti ierobežots, tāpēc jāpaļaujas uz savu iekšējo radošo elpu un jāļauj rokām darīt darāmo. Tā tapa šī mana ideālā pasaulīte, kurā arī pēc vairākiem gadiem absolūti neko negribu mainīt...
Tā noteikti ir gaiša un atklāta telpa ar daudz liegām, maigām līnijām. Centrālais tēls ir aka - tā man asociējas ar kaut ko svētu un neaizskaramu (kā nekā ūdens ir visā dzīvā izdzīvošanas avots), aka noteikti ir arī mājīguma simbols, tās dzidrais ūdens un dziļais atspulgs nav aizstājams ne ar ko.
Kā nu bez rožu dārza :) - protams, vienlīdz mīļš man ir jebkurš ziedu dārzs, jo tā ir sakoptība, ainavas pabeigtība, krāsu burvība un smarža. Un pārpilnības rags, no kura veļas ārā tik daudz visa kā, ka vajag vien spēt to saskatīt un īstajā vietā un laikā paņemt :). Visu šo idilli apsargā čūskulēns, kas esmu es pati :) Lai arī realitātē čūskas esot ar intelektu ļoti apdalītas (lai neteiktu, ka vispār tām tas nav iedalīts), tomēr kultūras mantojums vēsta un priekšstats par čūsku ir kā gudrības simbols un tās lieliski iederas kā svētumu glabātājas un sargātājas.
Tādas ir manas mīlestības nedēļas pārdomas par attieksmi pret vidi sev apkārt, par nepieciešamību mīlēt un cienīt sevi un savus sapņus...
Kaut mums visiem būtu vietiņa, kur patverties un kur justies labi - katram tā būs SAVA un NEATKĀRTOJAMA!!!
10 comments:
Interesanti,jauki un ļoti mīļi!:)
Es Ines vienmēr Tevi apbrīnoju-cik Tu skaisti visu apraksti!!! Tev sacerējumos noteikti bija vieni 10nieki:) Un ļoti skaists darbiņš ar dziļu domu-super!!!
Paldies, Ines un Agnes :)
Nu vispār ar sacerējumiem man tā švaki gāja vienīgo 5 (toreiz vēl 10 nebija) dabūju par vecāsmammas rakstīto sacerējumu - par "Sūnu ciema zēniem", man tik ļoti nepatika tas stāsts, ka nespēju to izlasīt, tāpēc vecmamma apžēlojās par mani un vienīgo reizi manā vietā "izmācījās" :) Tas nu patiešām bija labs sacerējums, bet ne mans (pat nezinu, par ko tie tur Sūnu ciemā cepās :D)
Šis ir ļoti personisks darbiņš ar dziļi sirsnīgu aprakstu...!
Jauki, ka padalies ar mums!
Es tagad domāju - nez', kāda izskatītos mana "plaukstas lieluma pasaulīte"...?!
Tā ir, Elīn, mākslas terapijas darbiņi sanāk dikti personiski :) tos tā publiski nav nemaz viegli atrādīt (ja nu vienīgi bez komentāra :D) Zināmā mērā jau šis blogs arī ir tāda maza, ideāla pasaulīte - te tās abas labi sader kopā :)
Jā, nu nez kāda būtu Tava pasaulīte?
un kur tad kaķīši??
:)) Es tā pat kā Irēna padomāju, ka sazin kur kāds kaķēns noslēpies...:))) Šis Tavs skaistais darbiņš lika aizdomāties kādu darbiņu es veidotu, vai, kāda pasaulīte būtu bērniem. Ļoti interesants jautājums:)) Paldies Tev! :)))
Hmmm, Irēn, labs jautājums...
Tas man lika aizdomāties, kad šis darbiņš veidots un šķiet, ka tas ir laiks, kad biju atteikusies no domas, ka man varētu būt kaķi - kopš bērnības, kad pārcēlos pie vecmammas dzīvot, viņai izdevās mani pārliecināt, ka kaķim pilsētā nav vietas, ka tās dzīvniekam esot mocības. Kaut kā es tai domai ilgi ticēju un samierinājos, ka kaķi ir pie mammas laukos :) Bet vienā brīdī vēlme pēc SAVA kaķa kļuva tik stipra, ka man uzradās Minkāns un viņam līdzi arī Rūdis...
Kaķi ir manā dvēselē, tad jau tie ir čūskas ritulī :)
Inga, patiešām būtu interesanti šādu darbiņu iedot bērniem, nez kāda izskatītos viņu pasaule viņu pašu izpratnē...
Bet vispār, Irēn, man tā pasaulīte nemaz vairs neizskatās tik ideāla bez minkām - būs vien tā jāpapildina ar pāris omulīgiem gulošiem minčiem :) - tur kāreiz ir daudz brīvu vietu...
Paldies, Irēn!
Skaista, gaiša, pašpietiekama pasaulīte plaukstas lielumā ;) Man personīgi šis atgādina smilšu terapijas ainiņas... nostaļģija ;)
Ierakstīt komentāru