Lai zied akmeņi...

Nesen lasīju, ka "tagad modē ir cilvēki bez emocijām, stilīgāk ir izlikties, ka tev nekas nesāp un viss ir pohuj" (atvainojos par pēdējo vārdiņu, bet tāds ir oriģināltekstā...). Šai ziņā esmu ļoti nemoderna - nespēju izlikties un man nav po... Nebiju plānojusi šitā pazust, bet kā sacīt jāsaka - ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti Viņam savus plānus :)

Man dienu no dienas plāni jūk un brūk - neko nespēju saņemties padarīt, līdz brīdim, kamēr aizdomājos, ka smagums, kas spiež pie zemes, ir sava veida "dvēseles akmeņi". Un ja no tiem nevar atbrīvoties, tad var mainīt attieksmi pret tiem. 

Jau sen gribēju aptamborēt akmeņus (Laine un Zkss ar tiem arī kārdināja), bet nekad nebija īstais brīdis, vienmēr gadījās kas svarīgāks. Kad nu neko no tā "svarīgākā" vairs nevaru padarīt (...bet mana būtība un nekā nedarīšana ir viens nāvīgs salikums...), tad ķēros pie akmeņiem - tie man ļoti patīk un tāpēc mājās ir gana daudz (neskatoties uz regulārām ārā mešanām :D), lai cik dīvaini nebūtu, daži eksemplāri ir pat no Horvātijas atceļojuši... Vienvārdsakot, apmātība ar akmeņiem ir un, cik sevi atceros, tāda vienmēr ir bijusi.

Beidzot arī atradu pielietojumu n-tajiem kokvilnas šujamdiegiem, kas biezā slānī palikuši no vecāsmammas krājumiem. Sākumā biju domājusi tikai nodoties meditatīvai tamborēšanai un freeform tehnikā vienkārši mudžināt brīvā stilā. Tādi tapa pirmie akmentiņi :) - tādi pavisam nekādi un samocīti...

BET... "и тут Остапа понесло..."

nākamais akmens no Freeform jau pārvērtās par kaut ko precīzāku - un lai arī biju nolēmusi tikai aptamborēt, dvēsele kliedza pēc kaut kā vairāk :) 

... tā radās doma par krāsainu ziedu (šim iepriekšējam zilajam akmentiņam ziediņš uztamborējās pēc tam, no iedvesmas atlikumiem pēc šī lielā zieda) - šim godpilnajam uzdevumam izvēlējos lielāko akmeni no krājumiem un tapa šis

Kad jau no plakanās formas biju pārgājusi uz "daudzslāņainajiem tamborējumiem" (nezinu, kā precīzi nosaukt šo ziedu :D), mieru nelika doma par pērlītēm. Ilgi cīnījos ar sevi, ka akmeņiem pērlītes nekādā ziņā nav vajadzīgas - tās neiederas, nepiestāv u.t.t. Tikmēr uztapa vēl viens krāsains variants

Miera vēl nebij..., atmiņu plauktiņā uzausa aptamborētās oliņas, ko Gadalaiku skicēs biju redzējusi. Tā kā olas aptamborēt man nav iekāriena, bet nu viena man tik ļoti iepatikās, ka kaut ko līdzīgu mēģināju uzdabūt uz akmeņa (ne tuvu nav tik skaista, bet man bija slinkums apskatīties un mazliet uzmest kādu skicīti no oriģināla, tāpēc vienkārši bakstoties, kaut ko nebūt uzmargoju)

Nu un, protams, šis akmens oliņboliņš bez lentas nu nekādi nevar. Man vairs nebija argumentu savam otram es ieskaidrot, ka pērles ar akmeni nesader - un tā visi akmeņi (ak nē, pirmie divi gan izspruka sveikā :D) tika pie krāsainām pērlītēm, podziņām, izšuvumiem...

Jāatzīst, ka neesmu nekāda dižā tamborētāja un tāpēc ir diezgan pagrūti improvizēt ar tādām niecīgām iemaņām tambormākslā... Bez tam, trenēties tamborējumos ar šūšanas diedziņiem laikam arī nav prāta darbs :D. Tomēr akmentiņi nav lieli, tāpēc rupjāku diegu izvēlēties nemaz negribējās.

Te redzams pats lielākais akmentiņš - plaukstas lielumā :)

Kaut arī dzīves smagumu varētu tā izdekorēt un priecāties par to...