pirmdiena, 2011. gada 30. maijs

Maijpuķīšu paradīze - Kalngale

Šodien bērnam skolā ekskursiju diena, nolēmu doties līdzi (diemžēl plezīra vietā sanāca veikt dažas uzrauga funkcijas, līdz ar ko lielāko daļu informācijas nedzirdēju, bet nu tas, protams, netraucēja baudīt dabas skaistumu). Devāmies uz Kalngali.
Likās, kas tad tur - simtām reižu taču ir būts, nu pastaigāsim pa mežu, pa kāpām - nu kaut kā tā... Bet nē - Kalngale, izrādās ir Piejūras dabas parka teritorijā un tā ir unikāla ar savām dabas vērtībām un neparasto ainavu. Bilžu kvalitāte, diemžēl ir zem katras kritikas - fočēju ar telefonu un uz manis nepārtraukti karājās meitiņa, kas principiāli atteicās šo ekskursiju veikt ar savām divām, bet izvēlējās ekskluzīvo transportlīdzekli - mammu :)

Ko tad redzējām?
Maijpuķīšu kāpas - spējiet iedomāties maijpuķīšu noaugušus paugurus un ielejas, daudz, daudz maijpuķīšu!!! Starp citu, tās lielākoties vēl nezied, tā ka variet brīvdienās aizdoties uz Kalngali un varbūt trāpīsiet uz reibinoši ziedošiem pakalniem :)))
Kalni un lejas, un atkal kalni - Kalngale attaisno savu nosaukumu, jo kur vien pagriezies - lielāki vai mazāki pakalni. Skaisti!
Apskatiet uzmanīgi - šo skaistumu gan neaiztieciet, nekāpiet virsū un nekādā gadījumā neplūciet - tā ir aizsargājama un reti sastopama puķe - meža silpurene
No brīnumainās pakalnu, aizsargājamo augu un odu pasaules, turpat līdzās nonākam šalcošās jūras krastā. Kā man patīk pirātu kuģu pārpalikumu izskalojumi u.c. kokveidīgie brīnumi :))) Par pirātu kuģiem ir īpašs stāsts - kad mans dēlēns bij mazāks un ticēja man uz vārda, es jūras krastā ieraudzītos koku gabalus viņam aprakstīju un attēloju kā pirātu kuģu pārpalikumus. Ar kādu bijību un interesi viņš tos aplūkoja un pats jau tālāk attīstīja domu, kāds kuģis pirātiem bijis, no kuras kuģa daļas šis koks un no kuras tas... Šai bildē redzamie koku sprunguļi (kas patiešām tādā izskatā un salikumā bija, neko neesmu mainījusi to izkārtojumā :D) nevilšus atsauca atmiņā tās skaistās vasaras, kad ar bērnu "aizceļojām" fantāziju tālēs - bija tik interesanti :)))
Tad atgriezāmies atkal mežā - aplūkojām gan cilvēka nodarītos postījumus, gan pašas dabas ieviestās korekcijas. Mums tapa parādīta unikāla, reti cilvēka acij redzama parādība - taurenītis dēj oliņas (bildītē ar zilo piedurkni redzami mazi mazītiņi bumbulīši tauriņa vēderdaļā), otrā bildītē tauriņš no mugurpuses - pūkains, omulīgs un skaists. Ļoti ceru, ka mēs viņu nesabiedējām ar saviem klikšķināmajiem aparātiem, viņš nekustēja ne no vietas, kamēr trokšņains bērnu bars, zibspuldzes u.c. traucēkļi bija ielauzušies viņa mierīgajā ikdienā...

Pēc tam vēl gājām un gājām, mana smagā nasta mani bija pamatīgi nokausējusi, ka vairs nejaudāju pat fotografēt - tas tik nozīmē, ka jādodas vien jums pašiem apskatīt Latvijas skaistās vietas un neaizmirstiet aiz sevis tās atstāt ne sliktākā kvalitātē, kādas tās bijušas pirms jūsu ierašanās :)
Piejūras dabas parks īstenībā ir ārkārtīgi neaizsargāts pret tām cilvēku masām, kas iet pāri. Mūsu šīsdienas maršruts bija no dzelzceļa stacijas "Kalngale" līdz "Vecāķi" augšup lejup līču loču pa kalniem un kāpām - aptuveni 8-10 km mēs esot klīduši.
 
Skaista mūsu mazā zemīte!!!

10 comments:

Irēna teica...

jauks apraksts!

Madara teica...

skaisti :)

ineta teica...

Inese, es Tev pilnīgi piekrītu-Skaista mūsu mazā zemīte! Ir tik daudz skaistu vietu tepat mūsu Latvijā, ka nemaz par to neaizdomājamies. Nezin kāpēc mūs velk uz tām citām zemēm, laikam jau tāpēc, kad vienmēr liekas, ka citur zāle zaļāka un skaistāk dzied putni :), bet, kā pasakā par Sprīdīti, atgriežmies mājās- nekur nav labāk kā mājās!

likiburtnica teica...

Es, savukārt, saku paldies par informāciju attiecībā uz maijpuķītēm. Tieši tajā virzienā (mazliet tālāk prom no Rīgas) katru gadu dodos, lai piepildītu savu vāzi.
Man likās, ka Rīgas apkārtnē tās jau sen ir beigušas ziedēt, bet... :c)

Inese teica...

Ineta - tā jau ir, ka tepat ir labi, bet tomēr dikti gribas ik pa laikam izskriet riksi pa pasauli, apzinoties, ka tūlīt jau būsi atpakaļ mājās :)
Liki - maijpuķītes ir aizsargājams augs, tās var plūkt savā dārzā vai savā mežā. Piejūras dabas parks, cik zinu ir Rīgas mežiem - nebrauc gan tām pakaļ, vismaz tik daudz, cik Tu nesaplūksi, būs saglabājušās vidē... Priecājies par tām to dabiskajā vidē!

Madara teica...

piekrītu ka mūsu pašu zemītē ir daudz un dikti ko redzēt un baudīt :)
mani nokaitināja viendien raidījumā sems dzirdēto, kur vadītāji teica apmērām šādi - tagad atpūsties kādās salās, gulēt pludmales smiltīs pie jūras un baudīt sauli. bļāviens, kāpēc jāreklamē kaut kadas salas, ka tikai tur var ko tādu dabūt?! tepat mūsu pašu jūra, ar baltām smiltīm sauli ir tieši tas pats, un pat labāka nekā daža laba sala piebāzta ar tūrisitem, kas skrien pakaļ nezin kam :D

Sarkanā Biete teica...

Liels paldies tev par šo aprakstu!

Piekrītu Inetai, ka mūsu zeme ir ļoti skaista:)
Es te kā viedā pūce, kas daudz ir ceļojusi un citās zemēs padzīvojusi, vēl varu piebilst, ka man Latvijas mežus neaizstās nekādas tropu paradīzes, Lielie kanjoni (lai gan nu skaisti tur ir gan:) u.c. dabas brīnumi. Un ko es tagad neatdotu par īstu maijpuķīšu pļavu...

likiburtnica teica...

Nē, Piejūras Dabas parks tas nav. Tas ir vairāk sauszemē. :c) Jāatzīst gan, ka mans mežs tas arī nav. Visticamāk LVM.

Lai gan man par to, ko raksti ir divējādas izjūtas. No vienas puses – visam, ko raksti, piekrītu, bet no otras – vai samaksāt latu tantukam, kurš tās nopļāvis dievsviņzinkur un tirgo uz ielas stūra būtu labāk? Nē, - tas pats vien ir. Un no trešās puses – vai esmu gatava atteikties no pavasara smaržas savā asfalta apjoztajā kastītē k-kur Rīgā. Arī – nē!

Jāiegādājas savs mežs! :c)

P.S. Un tik traki jau ar mani ar’ nemaz nav. Pašlaik mājās smaržo maijpuķītes no vīra tēva meža. Tā kā – viss normas robežās. ;cP

Inga teica...

Pie mums tiešām ir ļoti skaisti! Tāds nesapucēts skaistums:)) Un pateicoties tam pie mums vēl mīt tie dzīvnieki un putni, kuri citur jau kļuvuši par retumu... maijpuķītes gan man šķiet vairs nav Sarkanajā grāmatā:))) Saudzīgi ar viņām apejoties esam paglābuši no iznīcības:)))

Man ļoti patīk Tava ideja par pirātu stāstiem! :))))))

Inese teica...

Liki - es pati neplūcu un arī tantukam nemaksāju (nebūs pieprasījuma, nebūs piedāvājuma) :D, bet apvaldu savu egoismu, baudot dabu dabā. Diemžēl Rīgā to nevaru ienest savā mājā, lai kā gribētos šo smaržu arī savā Rīgas kastītē, tā tomēr būs pārāk īslaicīga, lai tādēļ sapostītu gabaliņu planētas... ar to jāsamierinās. Man gan paveicies ar apkārtni - varu pilniem malkiem pavasari elpot ārā, pastaigu laikā :)
Redz, Tu jau arī neslikti esi iekārtojusies, ka ir tomēr iespēja tikt pie sev kārotajām maijpuķītēm legālā veidā :))) Es tādā veidā tieku pie ceriņiem - pa retam tos atvedot no mammas dārza (kā jau iepriekš minēju, svešus ceriņkrūmus nelaužu...) Tad tie ir īsti svētki. Ja tos lauztu katru dienu tepat pa ceļmalām, jau sen būtu zaudējusi šo īpašo prieku par tiem
Inga - jā, pirātu stāsti bija ko vērti, varbūt tāpēc dēlam tik ļoti patīk Karību jūras pirāti, vakar uz liecībsvētkiem arī aizskrēja uz kino ar draugiem noskatīties jauno filmu
P.S. Sarkanā grāmata nav galvenais noteicējs - mums ir čupa ar MK noteikumiem, kur gan augu, gan dzīvnieku sugas sagrupētas dažādos sarakstos...