ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Latvijas un Lietuvas Sēlija II

Kad maza daļiņa Lietuvas Sēlijas izbraukāta, varam doties uz Latvijas Sēlijas pusi :)


Tikko sāku rakstīt un uzreiz zemapziņā ieskanējās: "... te ir mana dzimtene..." :D

No Rokišķiem izbraucām pavēlu (10.00, kas priekš tūristiem laikam ir neierasti vēlu :D), tāpēc devāmies taisnā ceļā pa smilšainu "taku" uz Latvijas pusi (caur Aknīsti). Diemžēl, jāatzīst, ka diezgan krasas un ne labākās izmaiņas ir šķērsojot robežu - var jau laikam priecāties par dabu tās pirmatnējā skaistumā, bet mazliet biedē izmirusī pierobeža...

Latvijas Sēlija (Sauka-Viesīte- Sunākste)

Pirmā pieturvieta ir Saukas evaņģēliski - luteriskā baznīca, kur mūs laipni sagaida vietējā gide - arī no viņas sakāmā, diemžēl, jāsecina, ka iedzīvotāju paliek aizvien mazāk, darba vietu nav - nu padrūmi :(
Bet baznīca fantastiska. Jāsaka godīgi, esmu bijusi daudzās baznīcās, bet te pirmo reizi jutos tā pa īstam mierīgi un piederīgi. Tik mīlīga, omulīga un skaista baznīciņa - un mums ļāva izstaigāt arī pa augšstāvu, tikām arī ērģeles apskatīt :)
... un šie padipsenīši - var jau būt, ka tieši tie šo vietu padara tik mājīgu, tik siltu - neatceros, no kuras vietas, bet tos darina ne vietējās rokdarbnieces, tās ik pa laikam sadāvina kādu kaudzīti šādu sēžamo :)
Baznīcai neesot apkures, tāpēc vēsākā laikā šie padipseņi ir par ļoti noderīgi, lai nav jāsēžas uz auksta dēļa.
Tā vidējā rozā puķīte ir īpaši jauka (tādi sēžamie bija vairāki, dažādās krāsās) - no neirstoša auduma sagriezti vienāda izmēra aplīši un pa riņķi piešūti. Izskatās grezni un interesanti.
Protams, iepētījām arī ērģelītes, tās bija vaļā (paši nebūtu uzdrošinājušies atvērt :D)
Pati baznīciņa visapkārt apjozta ar šādu skaistu akmens krāvumu - dievinu sūnām apaugušus akmeņus!

Sauka izseni ir bijusi viena no Sēļu zemes skaistākajiem, lielākajiem un gaišākajiem novadiem. Pa ceļam braucot, piefiksēju, kas vēl Saukā apskatāms: Saukas ezers, Saukas pilskalns, Ormaņkalns (augstākais kalns apvidū), Saukas dabas parks, Saukas vienības nams (arodskola, pie kuras aug arī K.Ulmaņa stādīts ozols). Saistībā ar šo arodskolu, saucēnieši lepojas ar latviešu fotogrāfijas tēvu Mārtiņu Bucleru (1866-1944).
Bet mēs dodamies uz "Lejas Arendzāniem" - komponista Arvīda Žilinska dzimtas mājām. Šo māju cēlis A.Žilinska tēvs. Tā ir patiesi skaista.
Gide mūs ielaiž mājā, kur varam izbaudīt komponista mūzikas tapšanas gaisotni - šai mājā radīti skaistie komponista darbi, Rīgā tie tikai apstrādāti. Jo te - Lejas Arendzānos - ir tāds miers, klusums un harmonija... Noklausamies arī mūzikas atskaņojumus, apskatam fotogrāfijas. 
Skaistās, ļoti greznās ieejas durvis, pa kurām ieejot uzreiz ieraugam "Rožu skapi" (bilde apakšējā stūrītī) - te ir komponistam dāvinātās jubileju rozes sākot no viņa 60-tās dzimšanas dienas
Otrā stūrītī bildē redzama komponista darba vieta. Un kamīns - tas no abām pusēm ir grezns un neizsakāmi skaists...

Pēc programmas mums paredzēta kopīga pusdienu zupa z/s Bincānos pie Saukas ezera, kā arī brīvais laiks ar iespēju izpeldēties Saukas ezerā. Šo iespēju nelaiž garām mūsu puiši, kamēr mēs ar meitiņu dzīvojamies pa krastu, barojot bezkaunīgi treknos dundurus... Mums par laimi, tiem labāk garšo mitra miesa, tā ka tie mākoņiem vien klūp virsū visiem, kas no ezera nāk ārā :)))
Mēs ar meitiņu varējām priecāties par šiem diviem skaistuļiem :)


Paēduši, izpeldējušies, sakosti dodamies uz Viesīti. Ļoti patika, ka gide iepazīstināšanu ar pilsētu sāka ar vietējās rakstnieces Annas Brodeles vārdiem: „Es sveicinu tevi ar mīļumu, pilsēta mazā! Kādreiz pavisam maza, tagad – daudz lielāka, skaista.”  Tas bija patiesi jauks ievads! 
Pilsētiņu iepazīt sākam ar Viesītes muzeju.
Viesītes lepnums - bānītis. Mazā bānīša lokomotīve tika uzbūvēta 1918.gadā Berlīnes firmā „Schwarzkopf”. Bānīša pēdējais reiss notika 1972.gada 31.augustā. Lokomotīvi un vagonus šobrīd var aplūkot bijušā stacijas depo remontdarbnīcu ēkā.
Pasažieru vagons ir nepieklājīgi grezns - aš ar visu tualeti jau tā šaurajā vagoniņā. 
Stāstot par Viesītes bānīti (tā maršruts, starp citu, ir redzams uz vagoniņa, teica mums arī kopējo maršruta garumu, bet, piedodiet, manas mazās piekabes (bērni) īsti neļāva koncentrēties uz tādiem sīkumiem) viens no stāstiem saistīts ar Viesītes agrāko nosaukumu (izrādās, Viesīte kā pilsēta izveidota tikai 1927.gadā) - Āžu miests. Tad nu lūk, kad bānītis piestājis šai pieturā, tad teksts bijis tāds: "Kungi, Āži, izkāpiet." :) Varam jau pieļaut, ka šāds vārdu salikums bijis par pamatu apdzīvotai vietai dot kādu jēdzīgāku nosaukumu un tā pilsēta kļuvusi par Viesīti... 
Uzzinām, ka arī bēdīgi slavenais Ansis Kaupēns (1895-1927) turpat vien mežiņā mitinājies un esot arī šo bānīti aplaupījis. Kā jau tas pieņemts, viņu policijai nodevusi viena no brūtēm, saprotams, greizsirdības jūtu vadīta. A.Kaupēns ir viens no diviem Latvijas laika noziedzniekiem, kam piespriests augstākais soda mērs - nāvessods - un tas arī izpildīts.
Turpat blakus Viesītes rokdarbnieču paradīze - amatniecības kopa "Zīle".
Attēlā redzamā lielā tamborētā zīle ir īpaša - tās zaļo tamborēto ozollapu piešuvis PATS prezidents V.Zatlers :). Piešūts - tas, protams, ir skaļi teikts - tā knapi piediegts :D
Te ieraudzīju uz adāmadatām iesāktu adījumu un tā vien nagi niezēja tam pieķerties :)
Izrādās tas ir visiem adītgribētājiem par prieku aizsākts projektiņš, ka ar šo adāmgabalu kaut kas tikšot apadīts - teica gan, ka vēl neesot izlēmuši, ko tieši apadīs, viens no variantiem, ka bānīti...

Pilsētiņā apskatām Paula Stradiņa piemiņas istabas ekspozīciju - šo zaļo māju mēdzot saukt par "desu māju". Kāpēc? Tādēļ, ka tā iekļaujas ieliņas līkumā, ieņemot tādu ieapaļu formu - bildītē mazliet redzams līkumiņš.
Šajā mājā iekārtotas P.Stradiņa darbistabas ekspozīcijas. Pie ieejas tiekam piebaroti ar piparmētru eliksīru, kas uzpilināts uz cukurgraudiņa - tā esot klientu pievilināšanas metode, jo tolaik to bombongu tik daudz nebija, lai katram dalītu :)
Apakšējā bildītē variet saskatīt, ko es ieraudzīju uz skapjaugšas :D, kāds interesants priekšmets :)

Sunākstes ev. luteriskā baznīca - te mums gadījās nepatīkams misēklis, tik uzbāzīgi tika pieprasīti ziedojumi, ka atsita jebkādu vēlmi vispār ieiet baznīcā (var jau saprast, ka naudiņa vajadzīga, bet nu tomēr ziedojumu piesaistei ir arī mazāk agresīvi veidi...). Bet ka jau atbraukuši esam, ejam vien iekšā. Tad arī saprotam, kādēļ šo sauc par "balto baznīcu". Tā celta no 1827. – 1829.g.
Turpat pie baznīcas ir Stendera zaļā taka un Stendera dzimtas kapi. Leģenda vēsta, ka Stenderu senči ir cēlušies no Holandes un tagadējā Latvijas teritorijā ienākuši no Braunšveigas hercogistes. Kurzemē viņi kļuva par izglītotu baltvācu dzimtu, kura devusi 15 latviešu draudžu mācītāju, kā arī ārstus, juristus, militārpersonas, farmaceitus un tirgotājus.
Dodamies augšā uzkalniņā - šī vieta tiek saukta arī par Stenderu kapu kalniņu.
Te bildē, protams, nav salasāms, bet kapakmenī iekalts uzraksts: "Sche aprakts G.F.Stenders LATWIS dzim. 1714 mirr. 1796 ar sawu gafpafchu" ("Še aprakts G.F.Stenders. Latvis, dz. 1714., mir. 1796., ar savu gaspažu.")
Ārpus šiem kapiem saglabājies Vārenbrokas muižas barona fon Bēra pašnāvībā mirušās meitas Angelas kaps, kas ir traģiskas mīlas stāsta liecinieks. Tolaik barons no savas muižas varējis redzēt meitas kapu uzkalniņā. Diemžēl ir nopostīts piemineklis. Gide minēja, ka Viesītē vispār ļoti laupa kapus, tāds nelāgs niķis, pat kapa vārtiņus nesmādē :(

Piemineklis Viesītes atbrīvotājiem - brīvības, neatkarības un piemiņas simbols 1919.gada 14.oktobrim, kad Viesītes aizstāvji cīnījās pret bermontiešiem un guva uzvaru. Tas uzcelts par iedzīvotāju ziedojumiem, atklāts 1935. gada 11.augustā. Uzraksts uz tā: "Brīvība - tautas dzīvība".
Padomju laikā šeit izveidoja Brāļu kapus, pieminekli noslēpa apstādījumu aizsegā. 1989.gada Lāčplēša dienā to atklāja otrreiz. Šī piemiņas vieta ir unikāla ar to, ka abi pieminekļi ir saglabāti - tika nolemts, ka vēsture ir un paliek vēsture.


Patiesībā šis piemineklis ir glābts divas reizes - vācu karaspēka ienākšanas brīdī piemineklis bija apdraudēts tā uzraksta dēļ - otrā pusē piemineklim ir (bija) rakstīts: "... latvju partizaņi guva uzvaru pār vāciešiem". Lai pieminekli glābtu no iznīcības, tika izdzēsta pēdējā rindiņa "pār vāciešiem" - tagad ir redzama nopulēta tukša līnija...
Turpat pretim piemineklim ir Viesītes Brīvības baznīca, kas atrodas uz Valeskalniņa un ir pēdējais Latvijā uzceltais luterāņu dievnams pirms Otrā pasaules kara. Tā arī esot Latvijā vienīgā baznīca, kurai nosaukumā ir vārds "brīvība". Tas, protams, par godu piemineklim. Tagad koki aizauguši un ne no pieminekļa, ne no baznīcas tie abi nav saskatāmi. Bet pieminekļa atklāšanas brīdī no tā bija redzamas baznīcas durvis, tāpat arī no baznīcas ieejas taisni pretim bijis redzams piemineklis.

Nu būšu izstāstījusi savus piedzīvojumus par mazu daļu Sēlijas.
Atgriežoties mājās, iespaidu ir tik daudz, it kā būtu bijuši prom vairākas dienas. Neskatoties uz vispārējo brīnišķīgo sajūtu, tomēr ir arī neliela skumju piegarša - nu dikti maz to māju un cilvēku palicis Sēlijā, tā aizaug un izmirst.
Mīļie latvieši - apceļojiet savu zemīti, atstājiet savu tūrisma naudiņu tepat Latvijas novados, lai vismaz tādā veidā atbalstītu un glābtu mūsu tautas kultūrvēsturisko mantojumu. Gala beigās, guvums ir nenovērtējams - mums ir tik daudz skaistu vietu, tik daudz interesantu stāstu...

4 komentāri:

Anda teica...

Jūs braucāt kādas tūrisma firmas veidotā ekskursijā?

Irēna teica...

Vienkāŗši fantastisks ceļojums jums ir bijis!

Inga teica...

Ļoti skaists un iespaidiem bagāts ceļojums! :)))) Man arī ļoti patīk sūnām apaugušie akmens krāvumi, tajos kaut kas ir! :))) Baznīcas, tauriņi, rokdarbi...:)))
Pie Tava stāsta par Stendera kapiem atcerējos, kā kādā ziemas vakarā tur sveces dedzinājām. bija jau tumšs, sniegs līdz ausīm, bet bija jauki, jo projām braucot sveču liesmiņas tādas līksmas šķita...:))

Inese teica...

Anda, braucām mēs ar lielo autobusu, bet bez tūrisma firmu starpniecības - vienkārši bariņš pozitīvi trako, kas paši saplāno maršrutu, sarunā vietējos gidus, viesnīcas, noīrē autobusu un dodas pasaulē :))) Tāpēc arī objekti tiek skatīti bez steigas, plāni tiek pielāgoti vajadzībām u.t.t. - nekāda stresa :) Un lai cik dīvaini tas nebūtu, plānotās programmas tāpat ir gana apjomīgas, bet visu var paspēt nesteidzoties...
Irēn, jā - brauciens bija patiesi jauks, ļoti priecājos, ka tomēr uzdrošinājos pēdējā brīdī pieteikties :)
Inga, mēs pie Stendera kapiem jau bijām gana paguruši un interesantāks šķita stāsts par barona meitu, kas turpat ārpus kapiņiem apglabāta :) Tā nu mēs nepieklājīgi maz uzmanības veltījām Stenderam :)))