Brīvdienas noteikti nav manas laimīgās dienas, ko pierādīja arī tik ļoti gaidītās un tik ļoti neizdevušās valsts svētku brīvdienas... Īsumā: piektdiena - parādi neredzēju, jo neesmu padevusies augumā, bet nosalšanai augums tīri piemērots, izsūtījām savu bērnu uz Tartu sacensībām (bezkaunīgiem igauņiem jau neko nenozīmē, ka mums valsts svētki...), salūtu nokavējām, stāvot probķī pie paša Vanšu tilta aiz lielās mājas (visu dzirdot un redzot debesīs atblāzmas), tai brīdī gudrinieks priekšā izdomāja, ka apbrauks to korķi un atpakaļgaitā (so vsej duri) ietriecās mums tieši pierē (mans Duksītis izrādījās ar cietu dzelzs pieri, tāpēc tikām cauri ar vieglu izbīli), uz mājām (Teikā) devāmies caur Pārdaugavu, kur arī izrādījās milzu sastrēgumi (vai tiešām tur arī dzīvo cilvēki?)...; sestdiena - man jāstrādā (diena sačakarēta pati par sevi!), bērns no sacensībām plānoja atgriezties laicīgi (ap pēcpusdienu), bet tai galā igauņi attaisnojuši savu lēnīguma stereotipu un 4 stundas kavējušās cīņas - rezultātā bērns Rīgā atgriezās tikai pusnaktī, pārguris līdz ārprātam, un mēs, savukārt, pārstresojušies, jo pirmo reizi atlaidām viņu vienu plašajā pasaulē; svētdiena - bērnam jāraksta domraksts par "Cilvēka bērnu", tikai 10 teikumi, bet mums tas aizņēma stundas sešas (!)... lai kā man patīk Boņuks, bet svētdien es viņu mēreni neieredzēju, plus vēl viens "neliels" darbiņš 4.klases skolniekiem - sagatavot ceļojuma aprakstu par konkrētu apskates objektu ar vēsturi, karti, tūrisma iespējām, tuvākajiem apskates objektiem u.t.t. par tēmu "Iepazīsti Latviju" (tas laikam, lai bērniem nav garlaicīgi tai vienā liekajā brīvdienā...), vakarā pēc šitā vairāku stundu murga konstatēju, ka kaķi izmisumā bļauj, bet ledusskapī iztukšītis, vēl pirms veikala slēgšanas ar meitiņu padusē ļeckoju uz veikalu... No sērijas - "Ja nebūtu tā atpūtusies, varētu kādu nosist!" :)))
Visa šitā rezultātā svētdien paralēli bērna mājasdarbiem tapa mans Besis - iztamborēts, izcakots, ņurcāms un mīcāms :)
Jau labi sen zināju par šiem trakajiem tamborējumiem, kur uz riņķi vien katru reizi iztamborē pa divi un tad rodas šitādi smadzenēm līdzīgi veidojumi. Tikai dzijas vienmēr bija žēl šādam pasākumam. Šī dzijas ficīte tās īpašās (man tīkamās :D) krāsas dēļ tika iegādāta puķīšu tamborēšanai.
Svētdien kā reizi arī šim nolūkam to paņēmu, pēc trešās reizes izārdot, nolēmu ceturto reizi puķīti vairs nemēģināt - stresa noņemšanai sāku uz riņķi tamborēt šo - un ficītes vairs nav...
Ko tik no viņa nevar izlocīt... Visvairāk jau man, protams, patīk bumbiņa. Bet favorītos ir arī visādi brīnumzvēri:
šitāds jokains vauva
supermīļš ežuks, kas burtiski norij savā tumšajā mutītē visu negāciju
sabozies putniņš...
Īstenībā jau, līdzīgi kā tas ir ar mākoņiem, katrs mēs tais figūrās noteikti saskatām kaut ko citu :)
Nu re, kopumā stāsta morāle ir sen zināmā patiesība: nav ļaunuma bez labuma!
12 comments:
... un galu galā jau arī tās brīvdienas ir pagājušas! :) Man arī brīvdienas nav laimīgās dienas, starp citu :)
Labs Besis- mudžinājums- mākslas darbs! :)
Izcils čubināmais. Paldies par ideju, zināši, ko darīt, kad arī pie manis atnāks besīgais besis :)
Ļoti "sulīgs" stāsts, pilnīgi sajutu katru tavu dusmu :) Uh, labi, ka brīvdienas galā! :))
Ak jeee! BRĪVDIENIŅAS!!!
Bet BESIS izdevies lielisks ;)
nu jāaa, brīvdienas tādas ka ir ko padomāt. un nav brīnums ka pēc tāda rotdas tāds ņurceklis. bet feins bez gala :D
tavs besis rotā manu ziemas cepuri, pat krāsa tieši tāda pati, cik dīvaini,mjāa
un par braukšanu uz salūtu, lasu it kā pilnīgi mans stāsts. Nonākot korķī es ar tā uzvilkos, jo saprotu ka nekur nepaspēsim un ka manas domas par došanos uz salūtu netika uzklausītas uzvelk vēl vairāk, bet mana māsa palīdzēja pēkšņi izplēnēt manī briestošajām dusmām un paskatīties uz lietām kas ir apkārt un cik skaisti izskatās Rīga kad tā staro. Viņas skatījums mani aizrāva tā pat kā bērnus un mēs papriecājāmies pa mašīnas logu kā staro Rīga - gaismiņās.
Ir atkal darba diena un tu vari atpūsties no lielajām brīvdienām, es ar nepriecājos par brīvdienām, jo neatpūtos nemaz.
Labi, ka brīvdienas ir galā ;) Stāsts tik emocionāls, ka nespēj atstāt vienaldzīgu :)
un jāa....
es gaidu ļoti ļoti, kad atkal šogad rīkosi burvīgo dāvināšanas ziemassvētku akciju
Zini,kas ir labā ziņa!?Tas,ka Tu ,pēc šīm savām besīgām brīvdienām,noteikti novērtēsi un sajutīsi,kad pienāks kāda superjauka brīvdiena!Un tāda noteikti būs un Tu to novērtēsi jo vairāk!Jo kā saka- pēc melnā nāk baltais;kalnā augšā,kalnā lejā utt.,utt.
Inesīt,tā gadās arī mums citām,tici!
Atceros,ka bērnībā reiz lasīju grāmatu " Polianna",par meitēnu,kura iemācījās ik trakākā,ik bezcerīgākā dzīves situācijā tomēr saskatīt -kaut par nieku-bet tomēr par ko priecāties!
Veiksmīgu,gaišu un saulainu Tev šo nedēļu!:))
Jā, šobrīd jau es uz to visu varu atskatīties ar smaidu, jo nekas jau tāāāāds nav noticis, tikai mirkļa vājums :))) Konstatēju, ka tamborēšanai tomēr ir kāds burvju spēks, ka šādos brīžos ir vērts paņemt to bimboradatu un nobimborēt stresu nost :)
Spārīt, es jau zinu, ka ļoti daudzi palika sastrēgumos un nav jau jēgas dusmoties, jo nekas no tā nemainīsies. Mēs bijām tādā strupceļā starp lielām mājām, ka tikai tumša iela vien bij redzama :)
Inesīt, man Polianna ir paraugs, kā jādzīvo (izlasīju grāmatu tai tālajā laikā, kad to pirmo reizi izdeva, biju sajūsmā), ļoti ilgi dzīvoju pēc viņas modeļa. Lai gan tagad ir grūtāk vienmēr un visur priecāties, tomēr tas man visu laiku ir prātā - viss, kas notiek, notiek uz labu un es priecājos par visu, kas ar mani notiek :)))
Spārīt, mazliet baidos par to Zsv pasākumu, bet tomēr it kā gribas... Laiks rādīs :)))
Burvīgs apraksts! Un Besis-lielisks! (aprakstīsi sīkāk , kā tieši tamborēt? (arī švakajiem tamborētājiem :):))arī man brīvdienas bija ne visai izdevušās..
Irēn, tamborē visu laiku uz riņķi ar īsajiem stabiņiem, katru reizi vienā cilpiņā iztamborējot divus stabiņus. Pamatiņā uzmet vismaz 4 cilpiņas, savieno tās aplītī un tad tik uz riņķi neko vairs lāga neskaitot, bet visu laiku pa divi vienā robā :)...
Vai ar šādu aprakstu pietiek, vai vaig ko vairāk apstāstīt?
Ierakstīt komentāru