Lapas

otrdiena, 2012. gada 7. februāris

Atvados...

... tā nu ir, kad dzīvē noslēdzas kāds ilgstošs un ierasts posms, ir mazliet skumji. Esmu ieradumu cilvēks, pie kā pierodu, to nemainu, lai vai kas... un tad, kad ārēji apstākļi mani piespiež mainīties, pat, cituprāt, sīkumi man kļūst par traģēdiju.
Tā notikās ar Krājbankas pēkšņo postu... Kad pirmais šoks bij pagājis, attapos, ka manā dzīvē tā ir (ir bijusi) vienīgā banka - tajā esmu izaugusi ar vecomammu stāvot garajās rindās, kad vēl tā bija Valsts Krājkase (tā kā adrese un telpas nemainījās, tad īsti pat nepamanīju, kad Krājkase pārtapa par Krājbanku :D), tajā tika atvērts mans pirmais konts, tajā ieskaitījās mana pirmā alga u.t.t. u.t.j.p. Un visi mēģinājumi man uzspiest citu banku pakalpojumus, lai cik vilinoši tie arī nebūtu, vienmēr cieta krahu, jo man bija nesatricināma pārliecība, ka Krājbanka ir viena vienīgā, drošākā un gala beigās - mūžīga... Ak, es naivā!!!
Zīmīgi, ka telpās, par kurām runāju, jau kādu laiku mitinās apbedīšanas birojs, tā nu šobrīd diezgan simboliski krājbankas vientuļais aparāts stāv zem skaista uzraksta "Krusts" - aizmirsts, pamests... Jau sen gribēju to nofotografēt, šodien pa seniem laikiem gāju garām dienas gaišajā laikā (lai gan ar telefonu fočēta bilde tāpat ir miglaina)
Un nu jau pamazām pierodu pie citiem aksesuāriem, lai no šiem beidzot atvadītos (man patiešām tā ir katastrofa - apgūt jaunu kārtību, jaunus noteikumus, jaunus kodus un paroles, brrrrrrrrrrrrrrrr)...


...tāds filosofiski sentimentāls noskaņojums, jo šodien ir dzimšanas diena kādam mīļam cilvēkam, un pirmo gadu tā ir bez gaviļnieka. Aizbraucām uz kapiņiem, sarunājāmies tā, it kā viņa būtu līdzās, tik atbildi nesagaidījām un neapskāva mūs kā ierasts...
Konstatēju, ka Maigucis mūs pieskata - pēc viņas aiziešanas kaut kā esam plašajā pasaulē pašķīrušās, bet katru reizi uz kapiņiem braucot esam visas kopā kā toreiz, kad strādājām vienā darba vietā. Šī spēja saturēt cilvēkus kopā, satikties klātienē, nevis ar SMS starpniecību sazināties, tā bija Maigucim ļoti raksturīga, un to viņa dara vēl joprojām :)

Atvainojos par skumīgo noti (un fonā vēl skan MF piemiņas koncerts), rīt būs atkal jauna diena :)))

7 komentāri:

Aija Elliņa teica...

... arī skumjais ir līdz ar mums! Paldies, ka padalījies...

Irēna teica...

ir labi, ka mūsu dzīvē ir cilvēki, kurus nav iespējams aizmirst...
zini, tas virsraksts mani nedaudz nobiedēja, sak, ja nu vēl kāds nolēmis pielikt punktu blogošanai...

...ar cieņu un smaidu,.. teica...

Sensacionāls virsraksts:) pilnīgi satraucos jau..
ar tiem, kas vairs nav.. ir dialõgs klusumā, bet vienmēr šķiet ir atbilde, neizstāstāma citiem, bet ir.

Inga teica...

Laikam jāaprod ar domu, ka viss mainās... Agrāk, vai vēlāk, bet mainās. Bilde labā! :)))
Tie, kas mīļi un tuvi arī aizejot tepat vien līdzās ir... Sajūtami...

Aija teica...

Izlasot virsrakstu, pirmā doma - "nevar būt!..." ;)
Par aizgājējiem... Viņi IR DZĪVI tik ilgi, kamēr dzīvo mūsu domās un atmiņās...

Daiga teica...

Piekrītu, virsraksts biedējošs! Arī mani krustām šķērsām kā lupatu izgrozīja...
Paldies, ka padalies arī ar skumjbrīžiem, tas ir jāprot ;)
...es arī atceros bērndienas pie krājkases rindām (stāvēšanas maratons) :)

Inese teica...

īstenībā vakar pati pārlasot uzrakstīto mazliet nobijos un bija doma ņemt ārā tādu ierakstu... bet tomēr noriskēju un atstāju savas dvēseles durvis mazliet puspavērtas :)))
Jā, virsraksts traks, redz es arī nopietnos brīžos nevaru noturēties nepakacinot - bet vēstījums jau tiešām ir par atvadām, tāpēc melots nav, tikai līdz galam nepateikts :)))
Mīļie un tuvie ar mums ir tik ilgi, cik paši to vēlamies, reizēm gan ir jāmāk atlaist tos, kas iet. Un jāmāk uzturēt dialogu klusumā :)