Rožu varā...

... ko tur liegties, nu esmu tai varā pārņemta :)

Katra dzija šo rozi veido savādāku... un ne vienmēr skaista dzija = skaista roze :)

Šī rozā rozīte ir tas gadījums, kad no dzijas biju gaidījusi ko skaistāku. Diedziņam tāds īpašs mirdzums, bet gatavā variantā no tā nekāda īpaša labuma vairs nav - nu rozīte, kā rozīte, nekas īpašs :)

Te manas rozītes-trejmeitiņas kopā

Vēl viena atkarība, kas mani pārņēmusi - ir apelsīnu rozes. Nu ne pa kam vairs nespēju apelsīnu vienkārši nomizot. Tā man rozītes krājas bez jebkādas vajadzības...

... un tomēr - vajadzība parādās negaidot, tāpēc ieteiktu arī citiem zapaskā turēt šādus ziediņus.

Man, piemēram, tie noderēja, kad braucot uz kapiem, izrādījās, ka šajā aukstumā īsti nav kur nopirkt ko skaistu tādām vajadzībām, jo ziedu veikalos, protams, kapu pušķus netaisa, ierastajās "piekapu" teritorijās tādā aukstumā neviens nestāv un netirgojas, bet dzīvos ziedus sirdsapziņa neļauj nolemt nosalšanai.

A man kā reiz bija čupiņa ar apelsīnu ziediem, sataisījām ātro kompozīciju ar čiekuriem, kastaņiem, akmeņiem un šīm rozītēm, sanāca pavisam ne tā kā ierasts, bet tik un tā pa smuko :))) - uzreiz atzīstos, nenofotografēju gan :)

Tagad jau jauna partija žūst, gan jau tām arī atradīsies sava vietiņa dzīvē...

Starp citu, no apelsīniem ar ļoti biezu mizu var izgrebt aš divas rozītes :)

Šis gan bez komentāriem...