piektdiena, 2012. gada 23. marts

Saplēstā krūze

Īsti pat neaptvēru - kā, bet šodien nejauši prātā ievēlās šie vārdi - saplēstā krūze. Un izrādās, ka te nu man ir divi varianti, par ko papļāpāt: 1) par patiešām saplēstu krūzi :) vai 2) par Alfredu Dziļumu, kuram ir romāns "Saplēstā krūze"...

Par pirmo - tātad ir man patiešām kāda saplēsta krūze, kuru nekādi nespēju izmest. Tā ir manis pašas rociņām apzīmēta, mīļa līdz sirds dziļumiem (redz šis vārds jau savijas ar manu otru šīsdienas tematu :D, viss šai pasaulītē ir saistīts).


Variet vien minēt, kāds izjūtu spektrs mani pārņēma, ieraugot, ko kāds no mājiniekiem ir sastrādājis (uzreiz par labu bērniem un kaķiem jāatzīmē, ka vainīgais šoreiz bija pieaugušais, divkājainais ģimenes loceklis :D). Krūze pagalam :(


Tapa šis darbiņš tālajā 2003.gadā - lai cik dīvaini tas nebūtu, tolaik man ne prātā nenāca, ka esmu tā apsēsta ar rozēm (bet zemapziņa ta to jau zināja, no tās neko nenoslēpsi :D)
No priekšvēstures jāmin, ka mans pamatskolas ārpusstundu vaļasprieks bija porcelāna apgleznošanas pulciņš - no turienes vēl joprojām lielā mīlestība pret šo daiļrades veidu :) - tik šobrīd nav ne laika, ne arī zināmu vietu, kur varētu ar to nodarboties (nē, samelojos - Rīgas Porcelāna muzejā tak var izpausties :))), tad atliek tikai pirmais iegansts - nav laika :D)




Te mana neglītā "Es" šķautne - vienlaikus ar krūzīti tapa arī šis šķīvītis. To zīmēja mans dēlēns, kuram tolaik bija nepilni 2 gadiņi. Jau senāk esmu minējusi savu lielo fušieri, kā es savam dēlam atsitu vēlmi zīmēt un radoši darboties... Atkal to stāstu ne tāpēc, ka man patīk sevi šaustīt (ķipa esmu emocionāla mazohiste :D), bet lai citas mammas mācās no manām kļūdām - VIENMĒR ļaut bērnam zīmēt pašam, NEKAD nepielabot bērna zīmējumu.
Manas mūžīgās iejaukšanās un labošanas rezultāts ir te acīmredzams - kad dēliņš bija sazīmējis un sakrāsojis savu šķīvīti, viņš to iedeva man, lai es uzzīmēju skaistāk... Un es, protams, tā vietā, lai pateiktu, ka neesmu redzējusi skaistāku šķīvīti par šo, tūlīt ņēmos labot, kas labojams :( Pašai riebj, jo dēliņa darbiņš gandrīz nav redzams...


Atgriežoties pie saplēsto krūžu tematikas - izlielīšos pa visu pasauli - Alfreds Dziļums ir manas vecvecmammas brālis. Viņa daiļradi ļoti mīlu - ne tāpēc, ka radniecīgas jūtas, lai gan, protams, tikai un vienīgi tādēļ esmu izlasījusi lielāko daļu viņa romānu :D - bet gan skaistās, viegli baudāmās valodas dēļ, nesamocīti dialogi, skaisti dabas apraksti, kas nenogurdina, dzīve savā vienkāršībā, bez pārspīlējumiem. Ņemot vērā, ka liela daļa romānu ir autobiogrāfiski, citos tāpat atpazīstama Baldone un pazīstamas sadzīves ainiņas - man šie romāni caurvijas arī ar vecātēta stāstījumiem par viņa bērnību :).
Nu re, tie, kas dažbrīd mani uzslavē, ka es skaisti rakstot, uzreiz var savilkt paralēles :) Bet teikšu, kā ir, atzīmju vērtējumā man literatūrā sacerējumos nekas spīdošs nebija... Savā stilā - salielījos un turpat arī ar ceļa rulli pārbraucu :)

4 komentāri:

Aija Elliņa teica...

Nu tad, Inesīt, jādauza nost tai krūzei vienu sānu un jāuztaisa skaistu svečturi, kādu nesen redzēju ''draugos''- no lielas krūkas bija palikusi tikai viena puse ar rokturi, dekupāžas tehnikā apdarināts un super skaists darbs!

Jauks ieraksts, noskaņas pilns, paldies un jaukas brīvdienas! :)

dace teica...

par cik man nav nu nekāda talanta uz zīmēšanu es apbrīnoju tos, kam ir! Krūzīte ļoti skaista bija...

Un piekrītu tev ļoti, ka bērniem pašiem pie saviem slēdzieniem jānonāk un pašiem savas kļūdas jāpieļauj. Mans bērns ar citreiz baigo šedevru sazīmējis un tad skatos vēl turpina līdz viss ieņem tādu feinu sūdu brūnu krāsu. Es būtu 10 min iepriekš beigusi, bet viņa neko, apmierināta ar savu rezultātu. Un tas arī ir pats svarīgākais!

spaariite teica...

Es krūzītēs, kuras žēl izmest, sēju lieldienu zālīti, stādu sīpolus un puķes.

...ar cieņu un smaidu,.. teica...

Es pat teiktu, ka stāsts ar Drāmas pieskaņu:) un skumju... - tur varētu mācībfilmu vecākiem uzņemt.. par to šķīvīti:)