Vakar manai meitiņai apritēja 1.gadiņš - vērā ņemama Jubileja un arī viela pārdomām: par to, kā paskrien laiks, par to, cik ātri aug bērni, par to, ko varu dot un ko nespēju...
Nevilšus atcerējos par kādreiz lasīto - Kādas Mātes domas auklējot savu bērnu:
Es tev dzīvību devu, bet nespēju dzīvot tavā vietā.
Varu mācīt tev daudz ko, bet mācīties nevaru piespiest.
Varu virzienu norādīt, taču nespēju vienmēr būt klāt.
Tavu brīvību atzīt varu, bet ne par ko atbildēt.
Varu baznīcā tevi ievest, bet par ticīgu nespēju darīt
Varu mācīt, kas labs un kas ļauns, bet ne vienmēr lemt tavā vietā.
Varu nopirkt tev skaistas drānas, bet ne tavu dvēseli post.
Es varu tev padomus dot, bet tev jāizšķir, vai tos pieņemt.
Varu mīlestību tev dot, bet nespēju piespiest ar varu.
Es varu tev mācīt būt draugam, bet nespēju darīt par draugu.
Varu iemācīt dalīties, bet ne padarīt nesavtīgu.
Varu mācīt tev bijāšanu, bet ne prasīt, lai izrādi cieņu.
Varu skumt, ka zūd tava slava, bet nenosodīt skolotājus.
Varu padomus dot tev par draugiem, bet ne izšķirt, kuri būs īstie.
Varu pamācīt tevi par seksu, bet ne noturēt tevi par tīru.
Varu stāstīt tev dzīves stāstus, bet nespēju celt tavu slavu.
Par dzeršanu man daudz ko stāstīt, bet vai tālab tu atteiksies dzert?
Par zālītēm brīdināt varu, taču nespēju tev tās liegt.
Varu teikt tev par cēliem mērķiem, bet tev pašam tie jāaizsniedz.
Varu ļaut, lai tu paliec par aukli, tomēr nespēju galvot par tevi.
Varu mācīt būt palīdzīgam, bet kā iemācīt žēlsirdību?
Varu brīdināt tevi par grēku, bet kā iemācīt tikumību?
Varu mīlēt kā bērnu tevi, bet ne sēdināt Dieva klēpī.
Varu aizlūgt par tevi, bet katram pašam jāstaigā Dieva ceļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru