Mans Ziemassvētku brīnums

Novembra sākumā kādā mirkļa vājuma iespaidā izlēmu, ka tomēr noriskēšu uzsaukt vienu ambrāžu ar nosaukumu "Ziemassvētku brīnums", kas ļautu rokdarbniecēm pašām arī tikt pie skaistiem citu darinātiem rokdarbiem. Kā pa brīnumu (kas jau bija Ziemassvētku brīnuma priekšvēstnesis :D) uz šo aicinājumu atsaucās čaklas un radošas būtnes, kas nenobijās no tā jau lielajiem Ziemassvētku priekšdarbiem un dāvanu gatavošanas drudža. Tagad jau vairākos blogos ir redzami saņemtie brīnumi - bet Ziemassvētku brīnuma bilanci gan apkopošu vēlāk, pagaidām vēl visi nav atrādījušies :)

Un kas tad tika man?

Es no Annas saņēmu elegantu kaklarotu un auskariņus (Anna, man jāatzīstas, ka auskariņi gan paliks nelietoti, jo šī nu ir viena no retajām rotaslietām, ko nelietoju) un klāt pievienotu interesantu apsveikuma kartiņu - ja godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi esmu saņēmusi sūtītāja pašdarinātu kartiņu (ja neskaita bērnu kartiņas, protams), tāpēc šo es novērtēju divtik!!! Nu jā - un kaklarota ar auskariņiem pie manis atceļoja maisiņā, kas ir no tā paša skaistā auduma, kas bija greznajam dāvanu zābaciņam :)

Apsveikuma kartiņa vēsta:

"Ļauj gaismas straumei sirdij tecēt cauri,-

Tam brīnumam, ko Ziemassvētki nes,

No mīlestības silto vārdu auras,

Lai atkal sasilst mūsu dvēseles!"

                                                                         /K.Apšukrūma/

Anna gan nošmaucās un mani iepriekš jau notestēja :) - šite te izlika man ēsmu un es uzķēros :)  Un tā es tiku pie šī skaistuma

Jāatzīst - Anna bija tik čakls un kārtīgs Rūķis, ka dāvanu jau saņēmu 22.decembrī un tā bija pirmā, kas ieriktējās zem mūsmāju eglītes. Bet kāpēc neatrādīju ātrāk? Tas jau ir mans grēciņš - savu dāvanu aiznesu uz pastu pa vēlu, jo ar savām "izcilajām" matemātiķa spējām biju ierēķinājusi tikai nosūtīšanas termiņu, aizmirstot, ka pastkastītē nonāks tikai aicinājums uz pastu, bet ne pati dāvaniņa :(

Tā kā mans apdāvināmais bija palicis bešā un laicīgi nesaņēma dāvanu, tad arī man nebija morālu tiesību Ziemassvētkos plēst vaļā un priecāties... 

Šodien beidzot arī mans apdāvinātais ir atrādījies (apskatieties pie Spārītes) un nu bez sirdsapziņas pārmetumiem plēsu vaļā un varu atrādīties :)

Īstenībā, ja būtu laicīgi atvērusi, būtu jau ielietojusi, jo krāsa ir tieši manas Princeses svētku kleitiņai atbilstoša. Visos pasākumos, kur Princese skaistajā kleitā rādījās, es ģērbos melnā (lai neaizēnotu) un tur man būtu ļoti piestāvējusi šī kaklarota. Pagaidām pierādījumam pievienoju meitiņas kurpītes (intriga bez maz vai kā Pelnrušķītes pasakā :D) un fonā ir audums, no kura tapa kleitiņa. Pašu kleitiņu gan atrādīšu citu reizi...

MĪĻŠ PALDIES, ANNA, PAR SKAISTO ROTU.

Pērļošana ir tā lieta, ko esmu atlikusi uz kaut kad, kad beidzot varēšu atkal atļauties divvientulībā ar sevi izpakot pērļu krājumus, nebaidoties no meitiņas uzbrukumiem...