ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris

Patiesība par Vīriešu dienu

Laines komentārs pie mana vakardienas "smalkā joka" par t.s. Vīriešu dienu lika man aizdomāties par šo svētku patieso izcelsmi. Nenoliegšu, ka bērnībā man nebija skaidrs, kāpēc Padomju armijas un jūras kara flotes dienu sauc par Vīriešu dienu, jo man tā asociējās tikai ar armijniekiem. Toties 8.marts tā arī kalendārā stāvēja ierakstīts - Starptautiskā sieviešu diena. Tur nu viss it kā skaidrs (ja vien nerunā arī par politiskiem u.c. foniem apakšā).
Pēc PSRS izbeigšanās vairākus gadus man šī diena neko neizteica, tā nekad netika akcentēta arī manā ģimenē (kā jau esmu minējusi, dzīvoju pie vecvecākiem, un, acīmredzot, viņiem šīs dienas izcelsme bija zināma un nemaz ne svinama...). Tomēr bezrūpīgās jaunības posmā netika laista garām neviena iespēja pasvinēt un tā nu arī 23.februāris puspajokam tika atzīmēts un puspanopietnam arī gaidīta atbildes reakcija 8.martā (te nu jāsaka, ka katrā jokā ir tikai daļa joka - tas par vakardienas bildīti :D).

Bet šodien, beidzot painteresējoties par 23.februāra patieso nozīmi, esmu nokaunējusies par savu vieglprātību. Piekrītu, ka svētku nevar būt par daudz un jāizmanto jebkura iespēja tos sev radīt. Bet tomēr ir lietas, kuras labāk par svētkiem nemaz nepataisīt. Šī ir viena no tām. 

Te nu ir patiesība par Vīriešu dienu (zemāk ir tikai citāti, bez manas mākslinieciskās apstrādes...):

Svētku diena apmātajiem latviešiem Izlasījis 26. februāra “Latvijas Avīzē” lasītāja vēstuli “Drausmīgs kauns – 2″ par “vīriešu dienas” slaveno atzīmēšanu latviešu vidū, uzreiz ķēros pie darbiņa. Nav laika runāt, cik pretīgi tas izskatās, tāpēc īsumā minēšu tikai faktus, kuri sen ir zināmi, bet latviešu presē tos neesmu manījis.Ja Krievijā atzīmē šādu apšaubāmu dienu, tad tas būtu jādara 28. janvārī, kad Uļjanovs (Ļeņins) 1918. gadā parakstīja dekrētu par sarkanās armijas (SA) oficiālo dibināšanu. Līdz pat 1938. gadam nevarēja tikt galā ar oficiālo datumu, jo 23. februāris savulaik tika pilnīgi voluntāri izziņots par SA gadadienu. Tam punktu pielika Staļins, 1942. gadā oficiāli pasludinot, ka 23. februārī jaunā armija esot baismīgi sagrāvusi ķeizariskās Vācijas iebrucējus pie Pleskavas un Narvas. Šādu Josifa Džugašvili dienu tad arī svin vēstulē pieminētās personas un tām līdzīgi tipiņi.Īstā patiesība bija savādāka. Tā bija boļševiku bēgšanas un kauna diena. 23. datumā kaujas norisinājās Pleskavā, kamēr 40 – 50 cilvēku “lielas” vācu vienības ar tolaik pirmajiem motocikliem ieņēma pilsētas centru. Sarkanie aulekšiem muka uz Petrogradas pusi.Vēl trakāk gāja pie Narvas, kur bēdīgi slavenā Dibenko vadībā boļševiki laidās līdz Gatčinai – Pēterpils priekšpilsētai. Ar to nebija gana. Šis pasākums ir slavens ar spirta cisternas un dzelzceļa ešelona sagrābšanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Aizbēga līdz Samarai pie Volgas. Tiesa gan, Dibenko nošāva tikai pēc 20 gadiem, taču ar šo gājienu viņš ir palicis vēsturē.Īsumā tāda ir patiesība, ko tik traki grib atzīmēt padomijas laiku un krievu apmātie latvieši.Latvijas Avīze / 2008-03-05 / Aldis Belsons


1918. gada sākumā jaunā Padomju Krievija bija tikai dažus mēnešus veca, bet Eiropā un arī Krievijas teritorijā pilnā sparā plosījās Pasaules karš un dažādu valstu armijas. Ķeizariskās Vācijas vadoņa Vilhelma II karaspēkam Krievija varēja likt pretī tikai sarkanās gvardes vienības, ko veidoja revolucionārie kareivji un matroži. Padomju valdība saprata, ka šie spēciņi par vājiem, un ķērās pie regulārās armijas organizēšanas – 1918. gada 15. janvārī (28. janvārī pēc jaunā stila) Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins) parakstīja dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu. Dekrētā teikts, ka armija kalpos par padomju varas atbalstu un pamatu visas tautas apbruņošanai nākotnē, lai nodrošinātu tuvojošos sociālistisko revolūciju visā Eiropā. Armija tika veidota no brīvprātīgajiem, solot tiem pilnu pansiju un vēl klāt 50 rubļus mēnesī, turklāt dekrētā bija paredzēts rūpēties arī par topošo kareivju apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem –, kam valsts nodrošinās “visu nepieciešamo”.
Otra versija svētku dienu saista ar pirmajām uzvarām, kuras Sarkanā armija esot izcīnījusi pie Pleskavas un Narvas, tomēr apstiprinājumu šai versijai ir maz. Pirmkārt, šīs kaujas notika vēlāk, 25. februārī un 3. martā, turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru; otrkārt, februāra beigu avīzes Krievijā ne 1918. gadā, ne 1919. gadā neziņoja par kādām ievērojamām Sarkanās armijas uzvarām vai to gadadienām. Ironiski komentētāji skaidro, ka par Sarkanās armijas uzvaru Ļeņins nosaucis vācu armijas neprasmi attīstīt savus panākumus pie Pleskavas un Narvas un ieņemt Petrogradu. Tomēr šo versiju spēkā uztur arī Krievijas Valsts dome, kura 1995. gada 10. februārī ar federālo likumu atņēma 23. februārim Padomju armijas un jūras kara flotes dienas nosaukumu un nodēvēja to par svinamdienu, kurā Sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku (ikdienas lietošanai piešķirts vieglāk izrunājams nosaukums – Tēvzemes aizstāvja diena).
Mūsdienu Krievijā par šiem vēsturiskajiem smalkumiem vairs reti kurš interesējas, tagad šajā dienā atraisās masoviki-zateiņiki, kuriem paveras milzīgs darbalauks. Jebkurš sevi cienošs krogs piedāvā atlaides vīriešiem, “kareivīgas dāvanas, kauju ar atturību, šaušanu ar acīm un aplausu sprādzienus”, bet īpašā ēdienkartē paredz “izlūka uzkodu Paņemt mēli, zivju uzkodu Jūrnieka prieks, karsto ēdienu Artilērija, uz kauju!” vai arī rekomendē “pabarot dzimtenes aizstāvi ar firmas ēdienu – liellopu gaļu trifeļu mērcē – un pārbaudīt trifeļu brīnumaino iedarbību uz vīrieti”. Īsts pļaujas laiks tas ir veikliem darboņiem, kas tirgojas ar “oriģināliem svētku scenārijiem un idejām neparastai dāvanai”, jo 23. februārī tiek piedāvāts viss – “restorāna izvēle, striptīzs, vakara vadītājs, jahtas īre, tvaikoņa īre, noformējums ar baloniem, estrādes zvaigznes, atrakcijas un batuts, brazīliešu šovs, dresēti dzīvnieki, mikromaģija, lototrona īre, izbraukuma kazino, čigānu folklora un daudz kas cits”…

5 komentāri:

Inga teica...

Vēsture paliek vēsture...eh. Ja visus vēstures līkločus mēs "ņemtu galvā". Nē, protams ir lietas, kuras ir jāatceras, jāpiemin. Bet citas...
vēl jo vairāk tāpēc, ka par daudzām lietām mēs vēl šodien nezinām kā tad tur īsti patiesībā bija...
Bet par to alkohola migliņu ap 23. datumu es Tev pilnībā piekrītu:D

Inese teica...

protams, ka gan 23.febr., gan 8.marts ir labs iemesls iedzert :D
Šoreiz gan sakaunējos, ka Latvijā tomēr pārāk daudzi ir cietuši no Sark.armijas izdarībām, bet es te tā vieglprātīgi aicinu atzīmēt šo dienu...
Vēl jau ir 5.jūnijs, kad kalendārā ierakstīts "Margots", no otra gala "sto gram" - tam vismaz nav smaga vēsturiska backgraunda :)

Knaabis teica...
Šo komentāru ir noņēmis autors.
Iveta teica...

es nezinu...es esmu it kā padomju bērns, tik man padomju laiku ir rozā mākoņos tīti:D- un slāvu jauktenis, bet šos te svētkus 23. feb. un 8. martu asociēju tikai ar Krievijas federāciju:D....un Valentīna diena man ir tikai ar brāļa dz.d. saistīta:D...vārdu sakot man laikam par 3 oficiāliem svētkiem mazāk:)))))
toties man ir svētki katru dienu!:)))

Inese teica...

Man jau ar tie pad.laiki asociējas ar manu skaisto, bezrūpīgo bērnību - vecāki un vecvecāki parūpējās, lai nekā netrūktu :)
Bet svētkiem tiešām ir jābūt ja ne katru dienu, tad noteikti tad, kad ir attiecīgs dvēseles noskaņojums - to nu nevienā kalendārā nevar ieplānot :)))