Patiesība par Vīriešu dienu

Laines komentārs pie mana vakardienas "smalkā joka" par t.s. Vīriešu dienu lika man aizdomāties par šo svētku patieso izcelsmi. Nenoliegšu, ka bērnībā man nebija skaidrs, kāpēc Padomju armijas un jūras kara flotes dienu sauc par Vīriešu dienu, jo man tā asociējās tikai ar armijniekiem. Toties 8.marts tā arī kalendārā stāvēja ierakstīts - Starptautiskā sieviešu diena. Tur nu viss it kā skaidrs (ja vien nerunā arī par politiskiem u.c. foniem apakšā).

Pēc PSRS izbeigšanās vairākus gadus man šī diena neko neizteica, tā nekad netika akcentēta arī manā ģimenē (kā jau esmu minējusi, dzīvoju pie vecvecākiem, un, acīmredzot, viņiem šīs dienas izcelsme bija zināma un nemaz ne svinama...). Tomēr bezrūpīgās jaunības posmā netika laista garām neviena iespēja pasvinēt un tā nu arī 23.februāris puspajokam tika atzīmēts un puspanopietnam arī gaidīta atbildes reakcija 8.martā (te nu jāsaka, ka katrā jokā ir tikai daļa joka - tas par vakardienas bildīti :D).

Bet šodien, beidzot painteresējoties par 23.februāra patieso nozīmi, esmu nokaunējusies par savu vieglprātību. Piekrītu, ka svētku nevar būt par daudz un jāizmanto jebkura iespēja tos sev radīt. Bet tomēr ir lietas, kuras labāk par svētkiem nemaz nepataisīt. Šī ir viena no tām. 

Te nu ir patiesība par Vīriešu dienu (zemāk ir tikai citāti, bez manas mākslinieciskās apstrādes...):

Svētku diena apmātajiem latviešiem Izlasījis 26. februāra “Latvijas Avīzē” lasītāja vēstuli “Drausmīgs kauns – 2″ par “vīriešu dienas” slaveno atzīmēšanu latviešu vidū, uzreiz ķēros pie darbiņa. Nav laika runāt, cik pretīgi tas izskatās, tāpēc īsumā minēšu tikai faktus, kuri sen ir zināmi, bet latviešu presē tos neesmu manījis.Ja Krievijā atzīmē šādu apšaubāmu dienu, tad tas būtu jādara 28. janvārī, kad Uļjanovs (Ļeņins) 1918. gadā parakstīja dekrētu par sarkanās armijas (SA) oficiālo dibināšanu. Līdz pat 1938. gadam nevarēja tikt galā ar oficiālo datumu, jo 23. februāris savulaik tika pilnīgi voluntāri izziņots par SA gadadienu. Tam punktu pielika Staļins, 1942. gadā oficiāli pasludinot, ka 23. februārī jaunā armija esot baismīgi sagrāvusi ķeizariskās Vācijas iebrucējus pie Pleskavas un Narvas. Šādu Josifa Džugašvili dienu tad arī svin vēstulē pieminētās personas un tām līdzīgi tipiņi.Īstā patiesība bija savādāka. Tā bija boļševiku bēgšanas un kauna diena. 23. datumā kaujas norisinājās Pleskavā, kamēr 40 – 50 cilvēku “lielas” vācu vienības ar tolaik pirmajiem motocikliem ieņēma pilsētas centru. Sarkanie aulekšiem muka uz Petrogradas pusi.Vēl trakāk gāja pie Narvas, kur bēdīgi slavenā Dibenko vadībā boļševiki laidās līdz Gatčinai – Pēterpils priekšpilsētai. Ar to nebija gana. Šis pasākums ir slavens ar spirta cisternas un dzelzceļa ešelona sagrābšanu ar visām no tā izrietošajām sekām. Aizbēga līdz Samarai pie Volgas. Tiesa gan, Dibenko nošāva tikai pēc 20 gadiem, taču ar šo gājienu viņš ir palicis vēsturē.Īsumā tāda ir patiesība, ko tik traki grib atzīmēt padomijas laiku un krievu apmātie latvieši.Latvijas Avīze / 2008-03-05 / Aldis Belsons

Savulaik tās tika uztvertas gandrīz par vienu svētku divām pusītēm, sievišķo un vīrišķo – 8. marts un 23. februāris. Tagad Latvijā katru gadu kāds deputāts kāpj tribīnē aizstāvēt pirmās pusītes tiesības, bet par otro – kādreizējo Vīriešu dienu – neviens vairs pat neieminas.

Protams, galvenais iemesls, kāpēc 23. februāri Latvijā vairs nesvin, ir šo svētku politiskā pagātne, lai gan arī Sieviešu dienai taču savu zīmogu reiz uzlika vācu sociāliste Klāra Cetkina (bet Rozai Luksemburgai ar to nav nekāda sakara). Tomēr 8. marts vēl kaut kā piesedzas ar tulpītēm un citām puķītēm, kamēr 23. februāris ne ar kādu kamuflāžu nevar noslēpt savu militāro izcelsmi no padomju valsts dzimšanas haosa dzīlēm.

1918. gada sākumā jaunā Padomju Krievija bija tikai dažus mēnešus veca, bet Eiropā un arī Krievijas teritorijā pilnā sparā plosījās Pasaules karš un dažādu valstu armijas. Ķeizariskās Vācijas vadoņa Vilhelma II karaspēkam Krievija varēja likt pretī tikai sarkanās gvardes vienības, ko veidoja revolucionārie kareivji un matroži. Padomju valdība saprata, ka šie spēciņi par vājiem, un ķērās pie regulārās armijas organizēšanas – 1918. gada 15. janvārī (28. janvārī pēc jaunā stila) Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins) parakstīja dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu. Dekrētā teikts, ka armija kalpos par padomju varas atbalstu un pamatu visas tautas apbruņošanai nākotnē, lai nodrošinātu tuvojošos sociālistisko revolūciju visā Eiropā. Armija tika veidota no brīvprātīgajiem, solot tiem pilnu pansiju un vēl klāt 50 rubļus mēnesī, turklāt dekrētā bija paredzēts rūpēties arī par topošo kareivju apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem –, kam valsts nodrošinās “visu nepieciešamo”.

Divas versijas

29. janvārī (11. februārī) tika izdots līdzīgs dekrēts par strādnieku un zemnieku Sarkanās flotes dibināšanu, bet tas joprojām neizskaidro, kāpēc par svinību datumu turpmākajiem gadiem tika izvēlēts tieši 23. februāris. Dažādos avotos versijas ir pat divas, bet abas saistītas ar vācu armijas uzbrukumiem.

21. februārī ķeizara Vilhelma II karaspēks ieņēma Minsku, tāpēc 22. februārī padomju valdība publicēja uzsaukumu “Sociālistiskā tēvija briesmās!”. Pirmā versija vēsta, ka 23. februārī – nākamajā dienā pēc uzsaukuma publicēšanas – Petrogradā, Maskavā un citās Padomju Krievijas pilsētās sākušies stihiski mītiņi un masveidīga pieteikšanās Sarkanajā armijā, tāpēc arī šo dienu pieņēma par armijas dzimšanas dienu.

Otra versija svētku dienu saista ar pirmajām uzvarām, kuras Sarkanā armija esot izcīnījusi pie Pleskavas un Narvas, tomēr apstiprinājumu šai versijai ir maz. Pirmkārt, šīs kaujas notika vēlāk, 25. februārī un 3. martā, turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru; otrkārt, februāra beigu avīzes Krievijā ne 1918. gadā, ne 1919. gadā neziņoja par kādām ievērojamām Sarkanās armijas uzvarām vai to gadadienām. Ironiski komentētāji skaidro, ka par Sarkanās armijas uzvaru Ļeņins nosaucis vācu armijas neprasmi attīstīt savus panākumus pie Pleskavas un Narvas un ieņemt Petrogradu. Tomēr šo versiju spēkā uztur arī Krievijas Valsts dome, kura 1995. gada 10. februārī ar federālo likumu atņēma 23. februārim Padomju armijas un jūras kara flotes dienas nosaukumu un nodēvēja to par svinamdienu, kurā Sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku (ikdienas lietošanai piešķirts vieglāk izrunājams nosaukums – Tēvzemes aizstāvja diena).

23. februāra svinēšana attīstījās pamazām – 1919. gada 23. februārī Petrogradas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes sēdē Jakovs Sverdlovs sveica klātesošos armijas gada jubilejā, bet 1922. gada 22. februāra vakarā Sarkanajā laukumā pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde.

Lototrons un ģenerāļi

Mūsdienu Krievijā par šiem vēsturiskajiem smalkumiem vairs reti kurš interesējas, tagad šajā dienā atraisās masoviki-zateiņiki, kuriem paveras milzīgs darbalauks. Jebkurš sevi cienošs krogs piedāvā atlaides vīriešiem, “kareivīgas dāvanas, kauju ar atturību, šaušanu ar acīm un aplausu sprādzienus”, bet īpašā ēdienkartē paredz “izlūka uzkodu Paņemt mēli, zivju uzkodu Jūrnieka prieks, karsto ēdienu Artilērija, uz kauju!” vai arī rekomendē “pabarot dzimtenes aizstāvi ar firmas ēdienu – liellopu gaļu trifeļu mērcē – un pārbaudīt trifeļu brīnumaino iedarbību uz vīrieti”. Īsts pļaujas laiks tas ir veikliem darboņiem, kas tirgojas ar “oriģināliem svētku scenārijiem un idejām neparastai dāvanai”, jo 23. februārī tiek piedāvāts viss – “restorāna izvēle, striptīzs, vakara vadītājs, jahtas īre, tvaikoņa īre, noformējums ar baloniem, estrādes zvaigznes, atrakcijas un batuts, brazīliešu šovs, dresēti dzīvnieki, mikromaģija, lototrona īre, izbraukuma kazino, čigānu folklora un daudz kas cits”…

Tiesa, 23. februārī sarosās arī Krievijas armija – pagājušajā gadā, piemēram, par godu svētkiem tika paaugstināti činā 17 ģenerālleitnanti un viceadmirāļi, 38 ģenerālmajori un kontradmirāļi. Ģenerāļu skaits gan esot palicis nemainīgs – 1400 ģenerāļu uz 1 200 000 vīru lielo armiju.

Kas mums par daļu?

Latvijas teritorijā 23. februāris bija obligātie svētki visos padomju varas gados un pat vēl pirms okupācijas sākuma – jau 1939. gadā tika noslēgts PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgums, tāpēc Latvijā ieradās krievu armijas vienības un tām par godu 1940. gada 23. februārī Latviešu biedrības namā tika sarīkots svinīgs akts un mielasts abu valstu augstākajai virsniecībai. Vēsturnieks Heinrihs Strods izpētījis, ka pēc “goda maltītes” PSRS vēstnieks Latvijā Derevjanskis rakstījis uz Maskavu slepenu ziņojumu, sūdzoties, ka kreisera Kirov kapteinis un vēl vairāki krievu virsnieki mielastā “stipri piedzērušies”.

Nevar noliegt, ka viegla alkohola migliņa šos svētkus apvēdījusi vienmēr, varbūt arī tāpēc pat viskreisāk noskaņotie tautas kalpi ļāvuši 23. februārim dieva mierā saplūst ar citiem pelēkajiem datumiem – citādi kalendārā sarkanas būtu jāiezīmē uzreiz divas dienas, jo kāda gan var būt strādāšana nesalāpoties. Un tā nu tikai īstu vīru sapņos paliek vīzija par Vīriešu dienu, kuras rītā vecis pamostas, izstaipās un saka: “Nu tā, vecenīt, man šodien ir svētki – atnes alu, un es atpūšos!”