svētdiena, 2011. gada 17. aprīlis

Medus piliens Kurzemē :)

Jā, izrādās, ka arī tāds mūsu mazajā mīļzemītē ir un, kauns atzīties, bet patiešām nezināju, ka pilsētiņu Saldus dēvē par Medus pilienu Kurzemē... 
Piektdienas vakarā mani pēkšņi pārņēma spontāna ideja doties līdzi saviem vīriešiem uz Saldu, kur lielajam bērnam paredzētas sacensības džudo. Parasti uz sacensībām līdzi nebraucu. Iemesli, drīzāk - iegansti, ir daudz: nespēju skatīties, kā manu bērnu "gāž gar zemi"; sacensībās ir ilgstoša un nogurdinoša savas kārtas gaidīšana (no svēršanās un reģistrēšanās brīža līdz apbalvošanai vidēji 8 stundas, lai gan pati cīņa ilgst vien dažas minūtes...); ar mazo māsiņu grūti tai burzmā un troksnī u.t.t. Bet pēdējā laikā iet pa traku, darbi daudz, laika maz - tā nu nolēmu sarīkot nelielu "ceļojumu" uz man līdz šim absolūti svešu pilsētu. Neatturēja arī fakts, ka piektdienas naktī tikai pēc 3:00 tiku gulēt, bet 6:00 jau jāceļas :)))
Pēdējā brīdī vēl starp visiem lērumiem darba, pa ātro izskrēju cauri apskates objektu sarakstam un uzmetu sev nelielu plāniņu (smagi nožēlojot, ka vēl joprojām neesmu atradusi laiku printera iegādei, jo Saldus Tūrisma informācijas centrs, protams, ka brīvdienās nestrādā):
- Saldus Sv.Jāņa ev.lut.draudzes baznīca (Kuldīgas iela 2);
- O.Kalpaka laukums;
- Strūklaka "Medus piliens";
- Cieceres dabas taka (no Kuldīgas ielas līdz bērnu rotaļu laukumam);
- J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs (Striķu iela22).
Jā, dažiem objektiem pierakstīju klāt arī ielas, gadījumā, ja nomaldīšos (ņemot vērā manu topogrāfisko idiotismu un talantu trīs priedēs apmaldīties :D). Vīrietis gan mani mierināja, ka manā telefonā esot kaut kas līdzīgs GPS, tik interesanti, ko tas man dod, ja pat nezinu, kāds tas izskatās... Tā nu nolēmu, ka kamēr darbojas ciparu kombinācija 112, tikmēr varu maldīties pa Latvju zemi arī bez modernām navigācijas sistēmām :)))

Kā tad man gāja :)
Tā kā interneta bildītēs Saldu biju vērojusi vien vasaras ziedēšanas laikā, tad šajā vēl pelēcīgajā brīdī mazliet apjuku, neieraugot plānoto ziedošo centrālo laukumu :). Saulītes nebija, nojausmas par debespusēm tāpat, tā nu devos kādā lielākā ieliņā uz kaut kurieni.
Tad ieraudzīju ielas nosaukumu - Striķu iela. Hip, hip, urrrā, tas jau man kaut ko izsaka. Tātad dodos meklēt J.Rozentāla muzeju, cerībā, ka sestdiena tajā nav brīvdiena...
Diez ko tālu nebiju tikusi, kad pa labo roku ieraudzīju O.Kalpaka laukumu ar skaisto strūklaku - tās aptuveno izskatu gan biju nofočējusi atmiņā. Daudz nedomājot devos iekšā laukumā, nespējot vien noticēt, cik patiesībā šī strūklaka ir skaista. Pat prom negribējās iet... Godīgi sakot, ja laiks būtu siltāks, tad noteikti būtu ērtāk iekārtojusies uz kāda no soliņiem, palaidusi meitiņu brīvsolī un vienkārši priecātos par šo skaistumu. Udentiņš ik pa laikam apstājās un tad atkal ieslēdzās

Nu ja, bet jādodas vien tālāk, jo dikti sala (es, protams, biju saģērbusies kā uz saulainu dienu :D)...
Lai turpinātu ceļu uz J.Rozentāla muzeju, drosmīgi izlēmu nevis iet atpakaļ, bet, aptuveni virzienu nojaušot, pa citu ieliņu iziet tur, kur man likās, ka man jānokļūst :) Bet pēc maza līkuma jau atpazinu, ka esmu atpakaļ uz tās pašas ieliņas, no kuras nogriezos :) Saldus pilsētas centrā laikam nav iespējams apmaldīties...
Nelielas ainiņas iz dzīves (šim ceļa posmam gan vienīgā atbilstošā bilde ir ar pelēko kaķīti pie zaļā žoga, pārējās ir no otras pilsētas pusītes)

Nu un te esmu nokļuvusi līdz J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejam, ko grūti neievērot, jo no ceļa jau redzams piemineklis. Ar bērnu ratiņiem iekšā tikt nevar, tāpēc tos nācās atstāt ārpusītē (kas man kā rīdziniecei sākumā likās neomulīgi, bet padomājot, ka neesmu tomēr lielpilsētā, pat lielo bērna piederumu somu atstāju ratos, jo te nu meitiņai sākās savs priekšstats par "ceļojuma" mērķi, un, izņemta no ratiem, ne par ko nebija pierunājama iet kājiņām, tikai opā). Tā nu apzinoties savu roku aizņemtību, liekas mantas līdzi neņēmu un arī no domas par fotogrāfēšanu iekštelpās atteicos (lai gan tāda iespēja ir paredzēta - maksā 1,00 Ls, ieejas biļete 0,40 Ls). Mākslas baudīšana mazliet pajuka, bet tomēr izdevās apskatīt gan J.Rozentāla darbus, gan arī otrajā stāvā citu pazīstamu latviešu mākslinieku darbu kolekciju... 
Jā, starp citu, glezna, ko noteikti gribēju apskatīt - Pēc dievkalpojuma - diemžēl, neatrodas šajā muzejā.
 

Mājās biju apskatījusies Saldus karti, tāpēc zināju, ka šis ir tālākais apskates punkts no centra un devos atpakaļ centra virzienā uz baznīcu - tā ir uzkalniņā un pašā pilsētas viducī, to nu skaidri zināju, kur tā atrodama :)
Diemžēl, kāpnes bērna ratiņiem ir ļoti nedraudzīgas, tāpēc nemaz i nemēģināju tikt līdz vārtiņiem - nezinu, vai tie bija vaļā un vai baznīcā būtu varēts ieiet.
Cik nu varēju, apgāju riņķī, bet tā arī neatradu citu iespēju pietuvoties baznīcai. Tā kā neesmu tāds īsts baznīcu fans, apmierinājos ar skatu no ārpuses - baznīca patiešām ļoti, ļoti skaista

Meklējot ieeju baznīcā, biju iemaldījusies kādā iekšpagalmā un - šeku reku no turienes ieraudzīju laipiņu, kuru biju bildē redzējusi kā "dabas taku". Vizuāli novērtēju, kurā virzienā varētu būt laipiņas sākumposms un devos atpakaļ uz ielu tās meklējumos...
Sagadījās, ka pa ceļam pirmais mūs pārsteidza bērnu rotaļu laukums, kurā noteikti vajadzēja uzkavēties - par to mazliet vēlāk, jo mēs tajā vēlreiz atgriezīsimies :)

Kamēr ar meitiņu tusējāmies pa rotaļlaukumu, piezvanīja vīrietis, ka drīz sākšoties apbalvošana, un dēlēns gribot, lai esmu klāt... Tas mani pārsteidza - sacensības bija ilgušas tikai 2 stundas (šoreiz organizatori tiešām bija papūlējušies...) Tā bažīgi sāku pierunāt meitiņu, ka jādodas pie brāļa. Atceroties skandālu pie muzeja, kad mēģināju viņu iedabūt ratos, tagad situācija izskatījās bezcerīgi, jo viņai ļoooti patika rotaļlaukuma izklaides...
Bet kā pa brīnumu, nesaņēmu nekādu pretestību un devāmies uz halli (jāsaka atklāti, tik milzīgu sporta halli Saldū nebijām gaidījuši...). Pa ceļam kur gadījās, kur ne, tirgus placis - garāmejot vēl nopirku meitiņai pavasara cepurīti :)
Un te nu ieskats - kas notika hallē: dēlēns bija izcīnījis otro vietu (zaudējot vien 1.vietas ieguvējam), kamēr gaidījām apbalvošanu, meitiņa tā teikt "namativala kilometri" pa skrejceliņu amizantā, dāmīgā riksītī turp, atpakaļ neskaitāmas reizes :), dēlēns saņēma godam nopelnīto medāli un rokasspiedienu no sava trenera - pasākums bija veiksmīgi beidzies.

Piesitām pilnas māgas ar siltām pusdienām turpat sporta halles ēstūzī un nu jau kopā devāmies manā pārtrauktajā "ceļojumā": garām centrālajam laukumam
... aiz šīs necilās mājiņas paveras skats uz bērnu paradīzi - rotaļlaukums - aš divos līmeņos: mazākiem bērniem augšpusītē, lielākiem lejiņā, no kura mēs tā pēkšņi tikām izrautas...
Tā kā nu meitiņa jau sagurusi sapņo jaukus sapnīšus, rotaļlaukumam varam doties garām uz Cieceres dabas taku. Pa ceļam ieraudzīju šādus skaistus ziedus - vai kāds zin, kas tie ir??? Divās krāsiņās bija...

Un esam klāt - dodamies iekšā
Cieceres upītes līkloči, kur dabas skaistums, diemžēl, mijas ar cilvēka "cūcisko dabu", jo lai arī bildēs to nerādu, tomēr apkārtne varēja būt stipri sakoptāka...
Beidzoties koka laipiņai, turpinājām pastaigu gar Cieceres upīti, jo mašīna tāpat atradās pie halles, bet halle turpat priekšā pie upītes (otrā krasta pusē gan :D). Te mūs priecēja sniegpulkstenītes un draudzīgas "Nikna suņa" rejas. 
Iebraucot pilsētā no rīta ievēroju nelielu ūdenskritumiņu. Dikti gribējās līdz tam aiziet, tāpēc gājām vien garām tiltiņam, kas ved uz sporta halles pusi, cerībā nonākt līdz šalcošajam upītes posmam. Diemžēl taka izbeidzās nekurienē un nācām vien atpakaļ uz tiltiņu, lai brauktu uz Rīgu...

BET, man tomēr nebija miera!!! 
Braucot ārā no Saldus, palūdzu piestāt ceļmalā un aizskrēju arī līdz ūdenskritumam. Nu dikti mani vilina, patīk to šalkoņa un straujais ūdens tecējums... Nav jau nekas grandiozs salīdzinājuma ar Niagaru, bet tomēr fīlings ir...

Tagad gan atvadamies no Saldus un dodamies mājās... Mašīnā no somiņas izvilku savu lapeli, lai konstatētu, ka plāns izpildīts, visi paredzētie objekti apskatīti.
Diena pagājusi LIELISKI!!! Ko arī citiem novēlu :)

11 comments:

MuSa teica...

Inese, man bija tik interesanti lasīt Tavu redzējumu uz pilsētu, kurā esmu vismaz reizi nedēļā, jo atrodos no tās vien nieka 25 km. Tevis nepazītās puķes ir sniegarozes ( manā dārzā ir baltās ).

NiPa teica...

Paldies Inese par brīnišķīgo rakstu .Vajadzētu Tev atbraukt uz Kuldīgu,būtu interesanti lasīt,Tavu redzējumu par Kuldīgu.Mēs jau vietējie esam pie visa pieraduši.30.aprīlī mums ir tūrisma sezonas atklāšana.Pasākums saucas ''Lido zivis'',jo šajā laika Ventā pa rumbu uz augšu lec Vimbas.Skats ir neaprakstāms.Esmu to redzējusi daudzas reizes,bet tomēr katru gadu eju un skatos atkal.Tā kā apdomā, un brauc ciemos.:))

Madara teica...

oo, vajadzētu Kuldīgu apskatīt. Saldū arī ilgi nav būts, super bildes. derētu tā kā aizlaist, draugi visu laiku aicina ciemos. Tās puķītes ir sniega rozes, man ir sarkanās, pie muterītes dārzā saziedējušas :)

spaariite teica...

par tām zivīm, tas ir mans sapnis ko noteikti 1x mūžā gribētos redzēt, kā arī mans otrais sapnis, ļoti gribas redzēt kaut reizi kā iet upē ledus, nu tās kārtīgās ledus grēdas, kaut gan es dzīvoju pie Daugavas. mums ledus starp hesiem tā kārtīgi pa riktīgo neiet. viņš tik ātri un mierīgi pazūd ka nemaz to nepamana.
Jauks tev ceļojums bijis!

Sarkanā Biete teica...

Paldies tev par šo jauko aprakstu! Es pat vairs neatceros, kad pēdējo reizi Saldū esmu bijusi...
Apsveicu tavu dēlēnu ar godpilno otro vietu, un tevi pašu ar pilnu programmas izpildīšanu:)

Inese teica...

Es vakar patiešām kā tūrists padzīvojos tepat pašas zemītē :)
MuSa - kāreizi vakar piedomāju, vai kāda no blogdraudzenēm nav Saldus pusē un nevarēju atcerēties, vairāk tik to Vidzemes galu zinu :)))
NiPa - lai arī Kuldīgā vairākas reizes ir būts un basām kājām pār Ventas rumbu brists, tomēr pilsētu tā pa īstam neesmu redzējusi, pavisam niecīgs priekšstats, patiešām vajadzētu aizbraukt jau ar plānu apskatīt pilsētu. Īstenībā ļoti gribētos redzēt lidojošās zivis - pagājušo gadu ar lielo bērnu rakstījām projektu par Ventas rumbu, tad tikai izlasīju par šādu parādību...
Sarkanā Biete (ārprāc, cik jocīgi tā uzrunāt :D) - paldies par apsveikumiem, kaut kā tiešām neticās, bet dikti labi viss izdevās :)

MuSa teica...

Inese, es kā reiz vakar biju Saldū- varbūt pat mūsu ceļi krustojās. Un lai iekārdinātu Tevi ierasties Kuldīgā uz pavasara palu šovu "Lido zivis Kuldīgā", vari paskatīties bildes kā lec vimbas http://pupols.gallery.ru/watch?a=fAu-cpqB Fotogrāfēju dažus gadus atpakaļ un tad tiešām skats bija fantastisks ( ko nevar teikt par bildēm, jo fočēts no diezgan liela attāluma )

Inese teica...

Re kā, turpat vien esam bijušas :) Nu manus ceļus Tu viegli vari izskaitļot no apraksta (apm. no 11-13 pirmais pastaigu posms, no 13-15 hallē un tad no 15-17 otrais pastaigu posms tikai pa dabas taku - laiki nav diezko precīzi, bet aptuveni tā tas izskatījās :D)
Bildes Tev fantastiskas ar tām lidojošajām zivtelēm. Īstenībā jau ir āķis lūpā turp doties...

Madara teica...

šito pasākumu tikko LTV1 novadu ziņās rādīja. tikko izdzirdēju, uzreiz - o, jāpaklausās tā cītīgāk, takš blogdraudzenei puika startēja :)

ineta teica...

Nesaprotu, kā es esmu palaidusi garām šo Tavu lielisko ekskursiju :). Tu tik kolosāli māki visu aprakstīt! Pilnīgi prieks lasīt!
Starp citu, mans dēls ari 8 gadus-no pirmās klasītes, nodarbojās ar džudo un ari es ne uz vienām sacensībām neesmu bijusi, jo esmu ļoti emocionāla attiecībā uz saviem bērniem, pārdzīvoju par visu :), kā jau jebkura mamma.

Inese teica...

Mans dēlēns no 3 gadu vecuma trenējas, tā ka drīz būs 7 gadi, kopš treniņu uzsākšanas - gandrīz tikpat, cik Tavam dēlam :)))
Nu jā, kaut arī saprotu, ka tas ir tikai sports, tomēr nevaru noskatīties, kā viņu tur rausta un grūsta, man tas liekas tik baismīgi...