... esam atpakaļ no muzeju nakts burziņa - šoreiz devāmies uz Leļļu teātri, lai apvienotu mūsu ģimenes dažādo vecumu interešu lokus :) Grēks atzīties, bet Leļļu teātrī nebiju bijusi kopš savas bērnības (tik agras, ka pat īsti neatceros - izrāde bija par sniegavīriem, kas gāja meklēt Saulīti, vēl joprojām atceros dziesmiņu: "Kur Tu esi, Saulīte, mums ir Tevi jāsatiek. Kur Tu esi, Saulīte, mums ar Tevi jārunā...")... Aizrāvos ar atmiņām :D
Kāpēc grēks? Izrādās, neesmu savu lielo bērnu uz šo teātri ne reizi aizvedusi :(
Tagad kļūdu labosim - nopirkām biļetes uz izrādi "Skroderdienas Silmačos". Šonakt bija iespēja noskatīties fragmentus no šīs izrādes, iepatikās (galvenais, ka tā ir izrāde pieaugušajiem - nu nebūs lielais bērns jāstiepj uz kādu bērnu lugu, no kuras viņš jau izaudzis)...
Kamēr stāvējām rindā (garāāā rindā...), priecējām aci, skatoties šo brīnumu izdarības :)
Iekšā ietikuši uzreiz tikām uz Skroderdienas Silmačos fragmentu noskatīšanos - paveicās mums :)
Tad gan nācās pagaidīt, kamēr izstāvējām rindu uz darbnīcu, grimmētavu u.c. iekštelpu apskati. Pa to laiku apskatījām lelles foajē - te nu tās smukākās un interesantākās (pēc manas gaumes un izpratnes, protams :D)
... izteiksmīgas sejas, mežģīnes un, protams, KAĶI - tāds, izrādās, ir mans priekšstats par labām lellēm :)))
Darbnīcās ar vienu aci izdevās ielūkoties leļļu gatavošanas procesā - te redzami daži mehānismi, kas lellēm vēderā, lai tās varētu izteiksmīgi ar mums runāties un kustēties. Īsumā tika apstāstīts leļļu gatavošanas process u.c. smalkumi.
Un tika parādīta arī viena no skaistākajām lellītēm - Pelnrušķīte - kuras gatavotāji jau sen ir mūžībā aizgājuši, bet lellīte glabā tos dzīvā piemiņā. Viņai ir tik izteiksmīgas acis, ka mainoties apgaismojumam, tās maina mirdzumu, un ir tik dzīvas. Sejiņa tik piemīlīga (žēl, ka nācās fotogrāfēt steigā un ar telefonu, bildes nav diezko kvalitatīvas, bet lellīte ir izcili skaista!!!)
Vēl otrajā stāvā apskatījām tādu kā muzeju - daudz un dažādu izrāžu varoņi, kas nu bauda pelnīto atpūtu
Noslēgumā tikām arī Mazajā zālē uz nelielu ieskatu, kādas lelles ir un cik aizraujošs (precīzāk, gan grūts) ir leļļu dancinātāju darbs...
Ļoti interesants un piesātināts pasākumu kopums - vairs nejaudājām tikt uz citiem pasākumiem, meitiņai ar šo vienu bija iespaidu gana. Tā ka šogad apmierinājāmies tikai ar vienu apskates objektu.
Nu gaidīsim citu gadu un skatīsimies, kurp doties nākamreiz :)
7 komentāri:
Ar nopūtu lasu šo ierakstu, jo man tāāāā gribētos tikt uz kādu no šīm naktīm...Varbūt kādreiz:)
Ļoti interesants pasākums jums ir bijis. Un ar visam mobilā telefona bildēm var pateikt, ka Pelnrušķītes lelle ir pamatīgs leļļu meistaru darinājums.
pasākums tiešām bija jauks - L.t. darbinieki bija dikti pacentušies, lai būtu interesanti :)
Par to Pelrušķīti - viņu taču rādīja arī tuvplānā un grozīja gaismā, lai redzētu, kā staro viņas sejiņa, bet es biju tā apburta ar to skatu, ka pat aizmirsu ka jāizvelk telefons fočēšanai...
Ar nožēlu jāatzīst,ka arī es neesmu tikusi uz šo interesanto pasākumu. Jo bērni pagaidām ir pārāk nepacietīgi,lai stāvētu garajās rindās. Lieku lielas cerības uz nākamo gadu. Bet Pelnrušķīte tiešām ir liels meistardarbs. Ah,kā man gribētos uzmest aci leļļu darbnīcai...
Šis bija pasākums uz kuru gribēju savas jaunkundzes aizvest, bet kad iedomājos viņu pacietību un iespējamo rindu ...
Pasākumi Leļļu teātrī vienmēr ir interesanti. Ceru ka nākotnē būs līdzīgi.
Paldies par ieskatu!
jā, meitenes, rindas un ļaužu pūļi dikti nogurdina pat pieaugušo, kur nu vēl bērnus. Man paveicies - man ir mierīgi un pacietīgi bērni, tā ka visu izstāvējām (starp citu uz darbnīcu apskati laida iekšā par 30 cilvēkiem, mēs jau ilgi stāvējuši, nu rinda sakustas un tieši pirms mums tiek noskaitīts 30-tais, domāju - nu, ārprāc, tagad vēl jāstāv 15 minūtes... bet ne, pateicoties manai mazajai Princesītei mūs ielaida vēl pa virsu atļautajam skaitam :D, tā ka no bērniem ir savi labumi!)
Ilze - man jau arī "profesionālais kretīnisms" - darbnīcā uzreiz pētīt un skatīties, kā mākslinieki strādā, kā kas tiek veidots, savienots u.t.t. - īpaši jau neko daudz nevarēja redzēt, mūs tālāk pa durvīm nelaida, ļāva tik pa gabalu noskatīties :)
Šis tiešām ir muzejs kurā ļoti kārotos pabūt.:))) Baida vien rindas, kuras muzeju naktī šķiet Rīgas muzejos nežēlīgi garas... bet gan jau kaut kad.:))
Jauki, ka par maziem bērniem apžēlojas:))))
Jā, bērnus tur dikti pieskata un par tiem rūpējas - ja kāds mammu pazaudējis, tūlīt iesaistās meklējumos, ja kādam no tumsas bail zālē, ieslēdz gaismu atpakaļ, ļauj nomierināties u.t.t. Tiešām ļoti, ļoti jauki un sirsnīgi :)
Ierakstīt komentāru