Tā aiziet mūsu mīļie...

Kas smagāks vēl var būt, pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs…

No tevis tik daudz bija, ko gūt.
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt…

Ir liela laime dzīvē satikt un iepazīt brīnišķīgus cilvēkus, par ko maksājam ar neizsakāmām sāpēm šķiršanās brīdī. Nav vārdos izsakāmas skumjas, to nevar izraudāt, ar to nevar samierināties...

Šķiet, vēl tikko - 29.aprīlī - atvadījāmies klātienē, cerībā vēl tikties (lai gan abas zinājām, ka ne...), bet strauji un nenovēršami izdzisa dzīvība. Mana atvadu dāvana tika dāvāta ar nolūku, lai vēl paspētu iemūžināt savas dzīves zelta mirkļus - to ir bijis tik daudz..., bet nez vai līdz tam vispār tika... briesmīgais rāpulis sagrauž katru, kam tiek klāt. Tik netaisnīgi, ka pat aiziešanai tiek uzlikts smags ciešanu slogs.

...grūti atrast vārdus... Lai ko es te ierakstītu, nekas ne tuvu nespēs atspoguļot to, ko jūtu. 

Kā es priecājos, ka man bija dota iespēja iepazīties un 7 gadus būt līdzās tik sirdsgudram, sirsnīgam, inteliģentam un dzīvespriecīgam cilvēkam, saņemt pozitīvo enerģiju no neizsīkstošā optimisma, gaišuma un mīļuma. Ko tur liegties, šodien vairāk kā jebkad man ir gribējies būt nejūtīgai, iemācīties nemīlēt neko un nevienu, jo tik ļoti sāp...

Te mēs Sopotas estrādē kopā uzdziedam, lai latvju dziesma tālu skan...

Ar Dievu, Maiguci...

... un tomēr - mīliet savus mīļos!!!