Lielība naudu nemaksā...

Šodien bezkaunīgi lielīšos (jā, ir man tāda slikta, peļama īpašība :D) par to, ko noklusēju, runājot par blogdraugu satikšanos...

Dienasgaismu jau tagad ieraudzīt retums (īpaši jau tajās dienās, kad nakts nobumbulēta un gaišais dienas laiks nogulēts :D), tāpēc nekādi netiku pie fočēšanas lieldarbiem. Bet nu ir... nu var lielīties!!!

No blogdraugu tusiņa pārrados mājās lielākām pekelēm, nekā turp aizdevos. Zinu, ka tā darīt nav smuki, ka vaig vairāk dot un mazāk ņemt... Bet šoreiz kaut kā tā sanāca, tā iegrozījās... jau sakaunējos...

No citu meiteņu tusiņatskaitēm jau zināms, ka mēs darbojāmies ar māksliniecisko fotofiksāžu, ko mums ļoti pacietīgi, ar milzu pašatdevi mācīja Kristīne. No šī procesa kaut ko sāku saprast tikai tad, kad viss jau bija beidzies :) Re, kas man sanāca - mans mīļais enģelītis skaisti nopozēja un vēl ne tik skaisti, cik īpatnēji divi NLO tika fiksēti. Kad mājās vīrietim stāstīju, ka naktī virs Bruņinieku ielas šitādus nezināmus lidojošus objektus manījām, viņš bažīgi apjautājās: "Ko jūs tur dzērāt?" :D

Laine mani pārsteidza nesagatavotu ar burvīgu dāvanu kaudzi (kaudzi vistiešākajā vārda nozīmē :D)

Skat, kas tai kaudzē bija sarūpēts - viens no audumiņiem, ap kuru nosiekalojos jau Laines blogā un pārējie tikpat burvīgi un neatkārtojami! Esmu mērenā panikā, jo tik daudz ko gribas uzšūt, bet laika ta nav...

Īpašs paldies Kristīnei par šiem zvārgulīšiem - meitiņa muzicē vienā laidā :) Būtībā jau te ir daudzi "paldies" - gan par sprungulīšiem, kuru, pa milzu brīnumu, mūsmājās nebij (mūsmājās, šķita, ka pašu vellu var atrast, bet re ka tomēr kaut kas nav līdz galam iekrāts...), gan par zvārgulīšiem un zvaniņiem, kurus nepaspēju iegādāt, gan par manis pieradināšanu pie urbja, no kura man paniskas bailes kopš bērnības (izrādās, tas nezvērs nav nemaz tāds nezvērs!), gan par pašu burvīgo ideju kā tādu!

Precizējums: lielākais sprungulītis ir "Kolka. 2006" no Madaras, bet mazākais ir "Gaujas ietece jūrā. 2011" no Kristīnes.

Madaras pulver-smaržu sprādziens - vannas pieniņš, kuru gan vēl neesmu iemēģinājusi, bet nu dikti kārojas tādā ienirt. Un tā smarža - tik tāāāda!!!, kā Kristīne teiktu - "tik ļota" :)

Līgas skaistie kalendāri, kas tā vien prasās pēc reciklēšanas un otrās dzīves iespējas :) Un otrās dzīves sākums jau ir manāms - ar Kristīnes papīrcirtni jau iecirsti robi tā krāšņajā kamzolī, lai daļa no kalendārlapām pārtaptu par zvaigznītēm un sirsniņām.

Un nobeigumā vēl, nez par kādiem nopelniem, no Kristīnes saņēmu burvīgu pastkartīšu (cik gan grūti būs sevi pieradināt, ka tās ir "kartītes", nevis "kartiņas" :D) komplektu, kas tā vien mudina steidzamības kārtā atrast kādu vēstuļdraugu...

Fuh, nav nemaz tik viegli lielīties :)

Izskatās, ka es Ziemassvētkos jau avansā esmu saņēmusi mazliet vairāk, nekā gada laikā sapelnīts...