Vienkārši būt

Es nesapratu, kā tas ir - dzīvot šeit un tagad, jo vienmēr ir plāni nākotnei, kad domās esi kaut kur nezināmās tālēs, vai arī atmiņas, kurās gremdēties pagātnē. Nu kā gan pie tādas dzīves bagātības var apstāties uz šeit un tagad, kas ir tikai mirklis.

Un tad iestājas tāds dzīves posms, kad vairs nav nākotnes plānu, nav mērķu, uz ko tiekties, nav sapņu, kuros aizklīst tālēs. 

Tad paliek pagātne - jo smadzenes ir viltīgas, tās atstājušas informāciju izlases kārtībā, protams, tikai to skaistumu un vieglumu, kas ir bijis. Tās ir lamatas.

Un tad iestājas tāds dzīves posms, kad pagātne nedod cerēto vieglumu, bet gan kaitina ar savu "rozā vienradžu un varavīkšņu" pasauli - jo skaidrs tak, ka tā vairs nav īstā pagātne, tā jau ir izskaistināta līdz pasakas cienīgam sižetam. No tādas pagātnes vairs nav, ko paņemt.

Un tad beidzot iestājas TAS dzīves posms, kas ir ŠEIT UN TAGAD 🤗

Iespējams, ar apzinātības praksēm un saprātu to var panākt arī ne tik sāpīgā veidā, kā to sasniedzu es. Iespējams, mana pieredze nav pareizākā un to nevar ieteikt mācību grāmatās "Kā pareizi dzīvot. Mūžizglītība". Bet beidzot es esmu tur, kur jābūt: tieši šajā mirklī, tieši šajā vietā, ar tām iespējām, kas ir pieejamas, nevis, ko gribētos, ar tiem resursiem, kas ir manā rīcībā, nevis kredītā.

Hmm... Tad tāda ir tā sajūta "būt šeit un tagad" 😊