Pastaiga mežā, kas pārvērtās par sajūtu mežu - tik daudz krikumu, ko pētīt...
Bet sākās viss ar saules apspīdētu ainavu. Tā tik ļoti izgaismojās un vizuļoja saules staros, ka ne skatu novērst 😊
Un tad nodomāju: žēl, ka šajā saulainajā dienā viss tik pelēks vēl, nav nekā interesanta. Tā es padomāju, un bez īpaša entuziasma sāku pētīt apkārtni.
...nu ja jau nekā īpaša, tad vismaz čiekuriņš. Čiekuriņs vienmēr smuks 💚
...un tad izrādās, ka visapkārt ir tik daudz visa kā, visos toņos, dažādās faktūrās... Un te es noķēru MEŽA SAJŪTAS 💚🙌
Pēkšņi viss kļuva skaists. Pēkšņi ik uz soļa bija kas pētāms un apbrīnojams 💚🙌
Smaržas, putnu čalas iemūžināt nevarēju, bet vizuālu atmiņu sev saglabāju 💚💚💚
Manu uzmanību no zemes pacēla koku galotnēs dzenis - tur tai kokā viņš bija, tam vienkārši jānotic 😊
Es viņu dzirdēju, redzēju, pasveicināju, bet garām ejošs suns ar skaļu saimnieci mūsu dialogu pārtrauca 😔 Suņiem vajadzētu nopietnāk pieskatīt savus cilvēkus, lai tie mežā uzvedas adekvāti 🤔
Skatiens atpakaļ uz zemi 😊
Ak, jā! Savu pirmo taureni arī satiku - man būs pasakaini skaista, saulaini dzeltena vasara 💛💛💛
Tik tas taurenis tik nemierīgs un tramīgs bija, ka nobildēt nu nekādi. Ne mirkli miera stāvoklī.
Varbūt arī tāda vasara man perspektīvā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru