Irēna ar Aiju aizsāka priekš manis tik bīstamo tēmu - kaķi, mūsu mīļie kaķi. Nu kā tādus var nemīlēt, nu kā gan var to nostumt nost, ja reiz viņš (vai viņa) ir izrādījis tāāādu labvēlību un uzgāzies virsū (vienalga pašam vai tam darāmajam, ko mums traucē darīt)...
Virsrakstā centos ierakstīt "Mans asistents", bet neizdevās, jo viņš IR un paliek Mans KARALIS (starp citu, bija laiks, kad pārnākot mājās uz vārdu "Minkāns" man neviens neatsaucās, bet uz "Mans Karali" momentāli no kaut kurienes ar būkšķi nogāzās un pretim nāca MANS KAĶIS).
Pirms meitiņas piedzimšanas fotografēšanā bija iestājusies pailga pauze, tāpēc nav visu to "bīstamo" kadru, kad mans Mīlulis iegāzies pērļu kastēs vai lentu kaudzēs, nav iemūžināta viņa jaunības dienu aizraušanās - plosīt dzijas kamolus un ficītes. Tagad viņš man ir Runcis spēka gados, ar miiilzīgu pašcieņu un nenolaižas vairs līdz kamolu trenkāšanas līmenim. Toties ir atstrādājis dažādas tehnikas, kā iegulties vai uzgulties tur, kur vismazāk to vajadzētu (no mana viedokļa raugoties).
Salasīju dažas epizodes:
Te, piemēram, Viņš vienkārši par mani ņirgājas - mani mēģinājumi nobildēt meitiņas albumu (atzīstos, neesmu to vēl šeit atrādījusi, acīmredzamu iemeslu dēļ nepieciešams pārfotografēt, lai būtu redzams arī albumiņš...) izskatījās šādi: ierastais variants - uzgulties ar visu masu un nogaidoši izlikties, ka neko nesaprotu, manis te vispār nav; konstatēt, ka nedzen prom (un Minkānu nekad nedzen prom, vienmēr tiek ilgstoši lūgts, vai Viņš nebūtu tik laipns nokāpt no tā, kam uzkāpis) un tad jau atslābināties līdz bezkaunības kulminācijai mazgājoties vai ar nadziņiem pamēģinot, cik labi piešūts... Kronis visam, protams, ir savas padedē mazgāšana uz manis izcakotiem "palagiem"
Te ir ainiņa no manas gatavošanās eksāmenam - pie tam pamanās uzgulties uz tās lasāmvielas, ko tajā brīdī lasu. Esmu pat mēģinājusi izlikt "viltus ēsmas", t.i., man nevajadzīgus papīrus, grāmatas līdzās tam, kas man jālasa, bet vienmēr palieku zaudētājos, nu nezinu, kā viņš zin, kur ir tā īstā vieta, kur nevajag apgulties...
Ar meitiņas parādīšanos mūsu dzīvēs būtiski mainījās arī Mana Karaļa uzvedība - kaķis, kurš agrāk klēpī principa pēc negulēja, tagad pamanās iespraukties pat mazākajā spraudziņā, ka tikai nezaudētu savas līdera pozīcijas (ak, ja Viņš zinātu, ka nekad, nekad tās nezaudēs!!!)
No rokdarbošanās traucējumiem atradu vien šādas bildītes:
Uz meitiņas piedzimšanu gatavojoties nolēmu pati sašūt un sacakot flaneļa autiņus. Mani grandiozie plāni beidzās ar to, ka mēs laiskojāmies trijatā uz tā paša rozā flanelīša :)
Gatavojot meitiņai mēbeles (vairākas vecās tika pielāgotas, pārkrāsotas un dekupāžas tehnikā apdarinātas), kurš gan revidēja pa atvilknēm un plauktiem???
... un šī bilde jau blogā ir - meitiņas Lupatu deķa tapšanā Minkukaralis nekļūdīgi novērtēja, kur ir siltākā un ērtākā vietiņa mājā - nu, protams, ka uz izšūtām rokoko rozītēm u.c. jaukumiem...
Tāds ir mans Minkāns - bezkaunīgs, egoistisks, patmīlīgs un visādi citādi bezdievīgi mīļš!!!
5 komentāri:
Jā,īstens karalis Tev,bet ticu,ka ļoti ļoti mīļš!!!
Paldies, Inese, tā ir visdīvainākā dabas mīkla, kā viens dzīvnieks var būt tik nešpetns un tomēr panāk pret sevi beznosacījumu mīlestību...
vienkārši burvīgi!! Jā, kaķiem , kā zināms, nav īpašnieku, ir tikai apkalpojošais personāls":) tad nu mums jāprotas sadzīvot ar viņu greizsirdību,visām citām rakstura īpašībām. Jo ilgāk kaķis pie tevis dzīvo, jo vairāk pārsteidz, pat tad, kad šķiet, nekas vairs nevarētu pārsteigt...
Droši vien visas zina to veco teicienu vai anekdoti- ka suns domā:''Saimnieks mani baro, mīl, u.c.- viņš ir karalis'', bet kaķis domā:''saimnieks mani baro, mīl u.c.- tātad es esmu karalis!'' Nu vai nav pilnīgi trāpīgi!?
Man MInce ir pirmā kaķene un piedevām vēl pati pie manis pārcēlusie uz dzīvi no kaimiņiem :))), bet es arī tiku padarīta ''nekaitīga'' kāda mēneša laikā :)))) un iemīlināta viņā bez variantiem! :)
Paldies, Inese, par jaukajām bildēm un aprakstiem! Es arī pie daudzām varētu parakstīties :)
Paldies, Irēna un Aija par šo jauko atkāpi :) Man prieks, ka neesmu starp rokdarbniecēm vienīgā trakā kaķmīle...
Gan par "apkalpojošo personālu", gan par "karaliskumu", protams, ka tie ir precīzākie apzīmējumi, ja runa ir par īsteniem kaķiem un to padevīgajiem cilvēkiem. Tieši tāpēc arī esmu izteikts kaķinieks, jo suņu padevīgums un pakļāvīgums man īsti nepatīk, pārāk apgrūtinoši ir būt Dievam kāda acīs :)
Ierakstīt komentāru