Šo nedēļu vēlos sākt ar kādu atzīšanos - jau gandrīz nepilnu mēnesi mums ir šāds jauks ģimenes pieaugums :)
Tie, kas nojauš, ar ko es nodarbojos, nebūt nebūs pārsteigti par šādu jaunumu. Bet jāsaka, ka es pati gan esmu - pat ļoti pārsteigta par šo lēmumu. Esmu izteikts kaķinieks un saviem mīļajiem minčiem - Minkānam un Rūdim - iepriekšējā gada nogalē solīju, ka nākamais būs kaķa gads - viņu gads - īpašs un neaizmirstams. Tad man pat prātā nenāca, ka vēl īsi pirms kaķa gada iestāšanās atstiepšu tiem mājā suni. Domāju, ka arī mani minči neko tādu nebija gaidījuši, kad plānoja SAVU 2011.gadu :)
Kāpēc tik ilgi slēpu šo ziņu? Neslēpu jau - vienkārši izrādījās, ka mūsu skaistajai meitenei nepatīk fotografēties un visi mani mēģinājumi iemūžināt viņas burvestību bija pakļauti neveiksmei.
Vakar un šodien piestrādāju pie vēl dažiem mēģinājumiem - un nu jau ir vismaz ko parādīt, lai daļēji nojaušat, kāds brīnums ir mūsmājās. Starp citu, mūsu Mokka ir īsta TV zvaigzne - viņa pabijusi gan Panorāmas sižetā, gan šo sestdien raidījumā "Mans mīļais draugs" visā savā dailē atrādījās, biju pārsteigta par tik vecu ierakstu, un kāds bija meitiņas prieks un pārsteigums, ieraugot savu sunīti televizorā :)))
Lielākā daļa bilžu (lai neteiktu, ka gandrīz visas) ir ar šādu prom vērstu skatienu
Kā man tā gadījās - tikt pie suņa? Jau iepriekš rakstīju, ka 24.decembra rītā bijām uz Ulubeles Ziemassvētku brokastīm Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē. Ar šo datumu sākās kāda jauka akcija - "Kļūsti par krustvecāku patversmes dzīvniekam!"
Tā kā biju sevi noskaņojusi saviem kaķiem pāri nedarīt un nevienu citu dzīvnieku mājā neuzņemt, tad šī akcija mani uzrunāja ar to, ka dzīvnieks nav jāņem, bet gan tikai jāpalīdz to iekārtot pie labiem, atbildīgiem saimniekiem. Ziemassvētku brokastu laikā noskatīju savu "krustbērnu" - ja godīgi, šis suņuks man sirsniņā sēdēja jau kopš vasaras, kad pirmo reizi ieraudzīju viņas bildi kā patversmē uzņemto "haskijmammu". Tāpēc nolēmu tieši viņu ņemt krustbērnos.
Un tad nāca negaidītais un punktu pieliekošais pārsteigums - izrādās patversmē šai meitenei ticis dots vārdiņš "Dūdiņa". Es savu meitiņu saucu par Dūdiņu - protams, ka to uztvēru kā zīmi, ka šī ir MŪSU meitene!!!
Neliels darbiņš - apstrādāt vīru un iekārtot mājā vietiņu jaunam ģimenes loceklim - un 29.decembrī mūsmājas slieksni pārkāpa MŪSU MOKKA - dzīvesgudra un unikāla suņmeitene.
Kāpēc Mokka? Tas pateicoties viņas ārkārtīgi skaistajai brūnajai krāsai. Skatoties uz viņu, tā vien gribas teikt - šokolāde ar vaniļu (gluži kā tas mans sapīņotais komplektiņš :D), bet to būtu grūti izrunāt, katru reizi mēģinot sasaukt suņuku... Sākumā gan cerēju, ka viņa varēs palikt ar savu vārdiņu "Dūdiņa", bet sadzīvē radās nelielas problēmas - uz šo vārdu mājā atsaucas divas meitenes :) Tāpēc oficiāli suņuka vārdiņš ir Mokka, bet neoficiālā gaisotnē mums ir divas mīļas Dūdiņas: meitiņa un sunīte...
Moka pirms nokļūšanas patversmē bija atstāta piesieta mežā (faktiski lēnai, mokošai nāvei), pēc nozīstā vēderiņa ir saprotams, ka viņai bijuši kucēni, kāds ir to liktenis - nav zināms. Patversmē viņa uzņemta izģindusi un izvārgusi. Viens Dievs vien zin, ko viņa pārcietusi un cik dziļas rētas viņas dvēselītē atstājusi kāda nelieša nodevība...
Skatoties viņas rāmajās, mazliet skumjajās acīs, sirds sažņaudzas domājot, ko viņai nācies pārdzīvot. Nez vai mūsu mīlestība un rūpes spēs viņā atdzīvināt dzīvesprieku.
Ak, jā - nepateicu galveno - Mokka smaida :), ļoti jauku, šķelmīgu smaidiņu :)
Tā mēs vēl vecā gada nogalē izdarījām sirds darbu - un ne mirkli nenožēloju šo lēmumu, nav grūti arī jaunie pienākumi, jo VIŅA IR TĀ VĒRTA!!!
Par akciju "Izdari sirds darbu!", par Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi un par suņiem un kaķiem, kuri vēl tikai gaida savus saimniekus, vairāk var skatīt Ulubeles mājas lapā vai Ulubeles blogā.
15 comments:
Varu tikai no sirds apsveikt Tavu ģimeni, par šitik jauku ''pieaugumu''! Malači, izdarījāt labu darbu, vai tas nav pats labākais sākums jaunam gadam?
Lai jums ilgi un laimīgi gadi kopā! :)
Mokka dzimusi ar krekliņu mugura, jo nu ir tikusi pie tik labām mājām..
paldies, Aija un Irēna - vai nu krekliņš vai kāds enģelis Mokku tiešām ir sargājis, nu šo sargenģeļa funkciju esam uzņēmušies mēs :)
Inese! Tik sirsnīgs Tavs stāsts par vienu tik labu darbu!!! Laimīgu sadzīvošanu!
Mēs arī laukos devām mājas sunītim no dzīvnieku patversmes, tas gan bija pirms pieciem gadiem, nebija nekāda speciāla likteņstāsta, bet ieraudzījām un uzreiz sapratām , viņš ir mūsējais.
Jūs esat labi cilvēki un šis ir krietns darbiņš, kas padarīts :))
Sunītei jūsmājās noteikti klāsies ļoti labi un gan jau ar laiku visi dvēseles pārdzīvojumi aizmirsīsies :)
Man (kā lielai dzīvnieku mīļotājai) šis stāsts ir kā pozitīvs lādiņš visai dienai!
paldies, Ceita un Singingbee :)
Prieks, ka izdevās apvienot divas labas lietas - mīlestību pret savu suņuku un pozitīvisma devu citiem :)
Man patīk ar Mokku pastaigājoties vērot, kā mainās cilvēku sejas izteiksmes skatoties uz Mokku - no tikko jaušamiem smaidiem uz atklātu tekstu: "Cik skaists suns!" :D
Cik sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par Jūsu ģimenes jauno mīluli!
Atliek vien novēlēt, lai runči sadzīvo un lutina jaunkundzi un lai Latvijā pārsvarā ir tādas ģimenes kā Jūsu, kuras uzņem - nevis mīluļus izmet no mājām!!!
Paldies, leaflet - jāsaka, ka runči ļoti ātri pieņēma jauno iemītnieku un nebija pat neviena atriebības mēģinājuma (mans Minkāns ir no tiem, kurš čurā vainojamā saimnieka kurpēs, ja nav kas pa prātam izdarīts :D)
Īstenībā suns nekādi nereaģē uz kaķiem un neizrāda nekādu interesi par kaķu teritoriju, bet kautrīgi ieņēma tikai sev ierādīto vietiņu, tāpēc minčiem nav bijis iemesla atvēzēt savas nagainās ķepas :) Bez tam, mājā parādījusies vēl viena guļvieta, ko abi kaķi jau ir prihvatizējuši un vēl viena pilna barības bļoda - faktiski abpusēji izdevīgs līgums starp suni un kaķiem ir noslēgts :)
Bet kaķi noteikti paliek mājas saimnieki - tu nu nekas nemainās :) Tas tiek viņiem ik mīļu brīdi atgādināts un suncei arī pieteikts, ka šamā mājā tāda ir tā politiskā iekārta...
Malači!
Un Laimīgais suncis!
Inesīt,Tu tiešām esi liela dzīvniekmīle!Un noteikti jau zini ka par cilvēku var spriest arī kā viņš attiecas pret dzīvniekiem.Pat nepazīstot Tevi personīgi,kā jau iepriekš esmu rakstījusi,to tagad atkal un atkal varu teikt -no Tevis plūst tāds dvēselisks siltums!
Suņuks patiess ļoti skaists!
tā jau saka, ka par cilvēku var spriest pēc viņa attieksmes pret veciem cilvēkiem un pret dzīvniekiem :)
Man ir ļoti paveicies, ka varu strādāt savā profesijā un to apvienot ar savu sirdslietu - dzīvniekiem, par to nu TUR augšā kāds ir parūpējies :)
Kas attiecas uz Mokku - te nu es 100% esmu pārliecināta, ka nevis suņukam ir paveicies, bet gan mums. Dzīvnieki ar savu patiesumu dara arī mūs - cilvēkus - labākus :)
Mokka ir vienkārši apburoša...Es esmu no tiem, kas agrāk pilnīgi nesaprata suņu mīlētāju dvēseles, bet kopš mūsu mājās ir Rūdis( tas nebūt nav kaķis-ja redzētu, tad saprastu, kamdēļ tāds vārds...), esmu kļuvusi par citu cilvēku...Es arī vakar atkal izbaudīju to lielo prieku un lepnumu, kas ir suņa saimniekam, kad viņu mīlulis šarmē sastaptos ar savu izskatu un uzvedību...Lai Mokkai un citiem jaukiem suņukiem īsta, laimīga suņu dzīve!
Anna, kāpēc slēp no mums Rūdi - nošarmē arī mūs :) Lūdzu, atrādies pie izdevības...
Inese, es jau labprāt, bet Rūdis diezgan kategoriski izvairās no paparacci uzbrukumiem- viena puslīdz rādāma bilža tapusi pagājušajā ziemā, parējās var redzēt tikai skrējienu ar pusi muguras un asti- tehnika darbojas lēnāk par Rūdi :D
Mīļš suņuks:)) :))Domāju, ka pie Tevis viņš ātri piemirsīs iepriekšējo dzīvi un kļūs par jautru, dzīvespriecīgu Mājas mīluli:)) Skatoties uz mūsu Pinci nekas neliecina, ka viņa ir nākusi no bērnu nama miskatēm... Te es ar to domāju vairāk raksturu, ne vizuālo izskatu. Laikam jau tā pa visam vienkāršā patiesība - mīlestība spēj visu.
Ierakstīt komentāru