Nekad iepriekš nebiju aizdomājusies, ka Sēlija ir arī Lietuvā, līdz ar to laikam lieki teikt, ka par Sēliju vispār īsti neko nezinu... Bet šajās brīvdienās gluži spontāni pieteicos uz braucienu un ar bērniem padusē devos lūkot Sēlijas pusi :)
Kāds varbūt nodomās, ka pilnīgi dulla, bet man nav laika gaidīt, kad bērni izaugs... tāpēc ceļā dodamies visi kopā :)))
Bilžu daudz, iespaidu vēl vairāk - liekas, ka esmu bijusi prom veselu mūžību, bet izrādās, ka tās bija tikai divas brīnišķīgas dienas.
Pirmā porcija - Lietuvas Sēlija (Pabirže-Kupišķi –Rokišķi)
Braucot uz Biržiem mums jau tika minēts, ka Pabiržē ir kāds apskates vērts dārzs. Šoreiz tas ir mūsu pirmais pieturas punkts - Aldonas Jaronītes dārzs jebšu - viena cilvēka mūža darbs.
Vidējā bildītē ir pati Aldona - šobrīd 86 gadus jauna dāma, kas savu skaisto dārzu izveidojusi viena pati 30 gadu laikā (pati arī esot savu māju uzcēlusi :D, tas tā informācijai par tēmu, ko tik sieviete nespēj...)
Kad pašas dārziņš bijis jau gana iekopts, tad Aldona ķērusies klāt purvam, sarakusi dīķus un nu arī tur ir ko baudīt, kur aci piesiet.
Te nākamajā bildē viducītī ieskatieties - sēžot pie galdiņa, kam apkārt aplī sastādīti bērzi, pa krūmu spraugu redzami baznīcas torņi :)
... ūdensrozēm atsevišķa kolāža - tik dievīgas, skaistas un, atvainojiet par izteicienu - treknas - ūdensrozes nebiju redzējusi. Un kas varžu dīķos - tāda konkurence, gandrīz uz katras lapas pa divām vardēm (nu labi pārspīlēju, tik daudz vēl nebija, bet aiz labas dzīves gan jau savairosies :D) - diemžēl kolāžā bildītes ir saspiedušās, citādi būtu redzams, ka lapu biezokņos un ūdenī starp lapām mudž no mazajām, zaļajām, ziņkārīgajām radībiņām :)
Tālāk dodamies uz Kupišķiem - kādreizējo sēļu novada robežpilsētu. Kupišķu nosaukums cēlies no upes - Kupa, kas lietuviešiem esot raksturīgi - pilsētu nosaukumus atvasināt no upju nosaukumiem, pie kurām tās atrodas.
Kupišķos piestājam pie neogotiskā stilā celtās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas
Tālāk jau dodamies pa pilsētiņu.
Šis ir Enģelis ar vienu spārnu - tas simbolizē cilvēka dzīvi, kam nav izdevies atrast savu otru pusīti. Soliņš pie Enģeļa ir tamdēļ, ka tie, kam ir luste un daudz brīva laika, tur varot apsēsties un gaidīt - varbūt tā otra pusīte uzrodas :)
Kupišķi dikti lepojas ar slaveno arhitektu - Laurynas Stuoka-Gucevičius - kolāžā redzams piemineklis šim censonim, jo viņš esot cēlies no parastas zemnieku ģimenes un, tam laikam neraksturīgi, ieguvis labu izglītību un kļuvis par slavenu arhitektu (starp citu, Viļņas katedrāle esot viņa darbs)
Vēl kolāžā redzama pirmā Kupišķu mūra ēka (augšā mazā bildīte), amoriņš - īsti nedzirdēju stāstu par šiem enģelīšiem, bet tādu Kupišķos esot vairāki (otrā mazajā bildītē augšā), viena burvīgi skaisti noaugusi ēka ar manām mīļajām nokarenajām begonijām - to nevarēju neiemūžināt :), Merkurs apsēdies uz kādas kafejnīcas vārtaugšas, ja nemaldos par godu tirgotājiem vai kas tamlīdzīgs...
...un vēl milzīgais strauss - to tēlnieks esot izveidojis, kad no viņa aizbēgusi pirmā sieva, simboliski strauss it kā dodoties pie viņas uz Ameriku :)
Šis mums visiem dikti iekrita acī :)))
Īsti nesapratām - vai tu esi auns, ka dodies šai bankā iekšā, vai arī esi kļuvis par aunu, kad nāc no turienes ārā? :D Bet patiesībā stāsts ir pavisam savādāks - šai ēkā sākotnēji bijusi lauksaimniecības banka un līdz ar to arī atbilstošs simbols pie bankas durvīm. Šis gan esot kopija, jo jaunās bankas īpašnieki kaut kā nav iemīlējuši skaisto zvēriņu un esot to nogriezuši nost (tik nedzirdēju, kur tad to ir likvidējuši) - par šo faktu sacelts liels skandāls, kā rezultātā bankai vajadzējis uzstādīt atpakaļ burvīgo ragulopu :)))
Tālāk dodamies turpat pa Kupišķu pilsētiņas nomali apskatīt Baltu sadraudzības koku. Jāsaka godīgi, ka tikai pieejot tam klāt, beidzot ieraudzīju, ka tas nav īsts koks :) - tik dzīvs un īsts, ar visu sakņu sistēmu apakšā...
Vēl starp zariņiem ir strūklakas trubiņas, pa kurām ik pa laikam no augšas līst ūdentiņš. Un kā saulītē rotaļājas stikla lapiņas, un daudz, daudz putniņu sasēduši gan kokā, gan apkārt esošajos soliņos.
Šis ir ļoti interesants parks - tas izveidots teritorijā, kur kādreiz bijusi PSRS armija un lai armija nemirtu badu šajā teritorijā lielā platībā bijušas pat cūku fermas. Armijai dodoties prom palikusi vien postaža - nu līdzīgi kā pie mums :D - tik atšķirībā no mūsu postažām, te izveidots skaists, relaksējošs parks...
Un nu uz Rokišķiem!
Brīnišķīgā mazpilsēta – 19./20.gs. mijas pilsētbūvniecības paraugs. Pirmo aplūkojam iespaidīgo Sv. Mateja baznīcu, kas ir viena no skaistākajām neogotikas būvēm Lietuvā!
Šī kancele esot tik dārga, ka par tās cenu būtu varējuši uzcelt vēl vienu baznīcu :) Nežēlīgi skaista
Vēl interesanti, ka šis laukums ir taisnā līnijā tieši starp baznīcu un muižu - attālums starp tām esot precīzi 1 km un no laukuma vidus uz abām pusēm skatoties var redzēt baznīcu un muižu vienu otrai pretim.
Un te nu ir grāfu Tīzenhauzenu dzimtas muiža, celta 19.gs. sākumā klasicisma stilā. Rokišķu muiža ir celta pēc grāfa Ignata Tīzenhauzena pasūtījuma.
Kas interesanti, Rokišķiem ir ticis kaut kas no mūsu pašu Cēsīm. Kas? Muižas dīķī peldas un rāmi savas dienas vada divi melni gulbji, kas ir dāvinājums Rokišķiem no Cēsīm kā Cēsu sadraudzības pilsētai!
Bet pirms muižas apskates vēl nododamies koka burvībai. Pie Romualda Kaminska – kokgriezēja – daudz ko uzzinam par kokgriešanas tradīcijām Lietuvā. Patika, ar kādu mīlestību viņš runā par kokiem, piemēram, šādi vārdi: "Koki, izmantojot saules gaismu, ietērpj planētu zaļā tērpā." Skaisti!
Te ir arī paša Romualda darbi: lādīte-ābolītis; grāmata ar Rokišķu galveno laukumu; jātnieks. Par kaķi gan nezinu teikt, kā darbs tas ir - kaķis sēž pie ieejas un jūs jau saprotiet, ka es vienaldzīgi tādam garām paiet nevaru :)))
Te ir arī paša Romualda darbi: lādīte-ābolītis; grāmata ar Rokišķu galveno laukumu; jātnieks. Par kaķi gan nezinu teikt, kā darbs tas ir - kaķis sēž pie ieejas un jūs jau saprotiet, ka es vienaldzīgi tādam garām paiet nevaru :)))
Un nu pasākuma interesantākā daļa - vairākiem grupas dalībniekiem tika dota iespēja pašiem padarboties ar kokgrebšanu - nezin kāpēc lietuvieši to lepni dēvē par "drāšanu". Protams, ka es biju pirmajās rindās starp tiem, kas pieteicās :D
Šādas sagatavītes mūs jau gaidīja - atliek vien ņemt instrumentu un uz priekšu!
Tāds brīnums man sanāca :)))
Darbiņš nav grūts, bet atbildīgs - un nu ir skaidrs: ja nu kas, tad savu laimi dzīvē varēšu izgrebt pati :D
Šajā it kā necilajā šķūnītī blakus muižai piekrāmēts pilns ar kokgrebumiem - es nobildēju tikai krāšņāko eksemplāru, bez tam dziļāk telpā ar apgaismojumu ir tik švaki, ka nekas lādzīgs jau tāpat nebūtu sanācis.
Lietuvas dievdirbis - šādi, šķiet, tiek dēvēti koktēlnieki, kas greb (drāž :D) Bībeles tematikā un/vai baznīcas vajadzībām.
Nu gan riņķī apkārt muižai izstaigāts un var doties iekšā.
Muižā ir izstādīti autentiski grāfu tērpi, izveidots Rokišķu novada muzejs, muzejā ir arī atsevišķa izstāžu zāle.
Uz Rokišķu muižu ir vērts aizbraukt apskatīt arī valstī vienīgo Jēzus dzimšanas ainiņu, muzeju un unikālos, slavenā tautas kokgrebēja Ļongina Šepkas grebumus
Kas te interesants - apakšējā kreisajā stūrī ir grāfienes drēbju skapis (gids dievojās, ka esot oriģinālais :D). Vēl kritisku aci paspēju novērtēt, ka neko daudz jau tajā nav iespējams iekarināt, man i to lielāks skapis un pilns līdz malām :), bet tad gids jau turpināja - izrādās šis skapis ir tikai vienas dienas drēbēm. Iepriekšējā dienā kundze kalponei pavēsta, ko vēlēsies vilkt mugurā un tad nu skapī tiek salikts sagatavots izvēlētais tērps un aksesuāri.
Un vēl mazliet paampelējāmies ar grāfa "izbāzeni" - nu tik daudz to ragu muižā, ka tā vien prasījās uz everģēlībām - te grāfs visā godībā ar nelieliem radziņiem :)))
Pie ieejas stāv milzīgs lācis, lielāks par cilvēka augumu - manai Pelītei tas bija liels brīnums, it kā prieks to redzēt, tomēr liels respekts un neliels izbīlis actiņās :)))
Atļaušos nelielu atkāpi no muzeja ekspozīcijām uz sava bērna apjūsmošanu :) Pēdējā bildīte jau liecina: "Nu pietiek, pietiek, pietiek taču mani knipsēt!!!" :D
Tērpi!!! Ah, kā noelsos, ieraugot šo kleitu - telpā n-tie apģērbi, bet es redzu tikai šo!!!
Beigās izrādās, ka šī kleita esot pasūtīta Parīzē un esot tiiik dārga, ka (citēju gidu): "domājams nekad nav bijusi uzvilkta..." Nu bet protams, tā jau nebūšu es, ja no visa iespējamā neieraudzīšu dārgāko versiju :D
Ļongīnam Šepkam veltītais skulptūru parks - milzīga teritorija ar koka skulptūrām, gandrīz katra no tām izmantojama arī kā sols sēdēšanai. No manas ģimenes esmu palikusi vienīgā, kas spēj apmest līkumu pa parku, pārējie sasēduši zālienā pie ieejas :)
Domājiet, ka nu ir gana?
Ēēēēēē, nekā nebij :D
Vakarā vēl ieveļamies kādā lauku sētā. Attēlā redzamā māja celta 1822.gadā. A māja ta pilna rokdarbiem, a fotoaparātu ta nepaņēmu līdzi! Tā nu ņemiet par labu ar telefonu bildēto.
Pēdējā "Rokdarbu vācelītē" redzēju no rombiem šūto daudzšķautni (nemaz nezinu, kā to zinātniski dēvēt), bet te arī "dzīvajā" to nopētīju (ko tur brīnīties, žurnāls ta no viņu zemes arī nāk...)
Bet to austo deķu, kājslauķu un gobelēnu lērums!!!
Satikām arī pašu audējiņu - nupat kā nosvinējusi 90-to jubileju. Un, neskatoties uz vēlo vakara stundu, skaista, smaidīga aicina mūs savos apartamentos, izrāda uz stellēm esošo darbu un nodemonstrē vēl pāris rindiņu, izstāsta par godarakstiem un atzinībām, kas pilna siena u.t.t. Lai jums būtu priekšstats par viņas apgriezieniem - gide, ieejot mājā, viņu "pieķēra" pie datora darbojamies :D
Vēl līdz tumsiņai turpat mierīgajā lauku vidē baudam lietuviešu vīnus un sierus, un tad gan dodamies uz viesnīcu - noguruši, bet laimīgi :D
Kur bijām un ko redzējām nākamajā dienā - par to citureizi, kad tikšu galā ar bildēm :)
10 comments:
Nu tas ir bijis viens burvīgs brauciens! Paldies par atskaiti!
tāds skaistums!
Jauks ceļojums :)
Paldies! Jūtos kā pati bijusi ceļojumā.
:)
Diān, tāds jau bija mērķis, izstāstīt tā, lai klausītājs, t.i., lasītājs justos kā klātbijis :)
:))) Tik feina ekskursija Tev bijusi! Kamēr izskatīju visas bildes...:)))
Tev ir talants arī strādājot ar koku! Kļavas lapa pa smuko:)))))
Rokišķos ir interesants baznīcas krogs - gandrīz pie pašas baznīcas. Izrādās, ka tā baznīca pelna naudu. Sasmējos par sirmās audējas "pieķeršanu" pie kompīša:))))))
Lielisks stāstījums! Paldies!
Bet tās kundzītes pirmajā un pēdējā stāstā - mēms un bez valodas!
Esmu iepazinusi daļu Sēlijas Latvijas pusē, Rokiškos ir būts sen... bet ļoti labs tavs stāstījums, izsmeļošs un aizraujošs. Gaidīsim turpinājumu, pieņemu, ka tas būs par Latvijas Sēliju...
Mazs valodisks papildinājums: drāzt latviešu valodā ir lietots litarārajā valodā piem. drāzt zīmuli, drāzt iesmu. Tagad šis vārds savu pamatnozīmi ir it kā zaudējis...
nu i pamatīgs stāsts sanācis :)) pus dien` laikam pagāj kamēr to dabū gatav :D
jauks ceļojums un feinas kleitas :)))
jā, Inga, par krogu pie baznīcas gide kaut ko minēja, bet tā kā mēs ar piekabēm, t.i., bērniem, tad šoreiz tādas iestādes izlaidām un īsti pat neklausījos :)
Hela - feinas kundzītes, ir uz ko tiekties, ne?
jā, RitaGri, otra porcija ir par Latvijas daļu. Līdz šim par Sēliju biju domājusi tikai kā par vēsturisku vairs neeksistējošu daļu, laikam jau tā nav pareizi, jo tur dzīvojošie cilvēki tomēr lepojas ar sēļu saknēm, nevar teikt, ka tā ir zudusi...
Nu un vārdam "drāzt", diemžēl, mūsu valodā jau iesakņojusies ne visai pieklājīga nozīme, tāpēc par to lietuviešu valodas īpatnību iesmaidījām :) Bet vispār lietuvieši esot saglabājuši neraksturīgi daudz senās valodas palieku un nerusificējas, neangliskojas, tas arī akmens mūsu dārziņā...
Madara, kur nu puse dienas - es tik ar to vien nodarbojos katru mīļu brīdi: sastrādāt bildes, salikt kopā atmiņas un tekstu - makan daudz laika tas prasa. Bet tā kā gadiem ilgi netieku pie ceļojumu albuma veidošanas un bilžu salīmēšanas, tad šis pagaidām ir variants, kā saglabāt atmiņas vismaz virtuāli :)
Ierakstīt komentāru